10. Tēze: Nacionāldemokrātismā tautas kustība ir galvenā politiskās darbības forma, metapolitika– galvenā stratēģija.

Ikviena veiksmīga nacionālistu organizācija ir kustība, kuras darbības pamatā ir noteikta misijas apziņa un kopiena, kas sevi velta šīs misijas īstenošanai. Šī nacionālā misija ir tautas apvienošana ciešā kopībā. Mūs varbūt šķeļ partejiskie, sociālie vai reliģiskie jautājumi, taču vieno nacionālā ideja – ideja par kopīgām saknēm un kopīgu likteni. Organizācijas jeb kustības kopiena ne tikai ir šīs misijas aktīvistu kodols, bet arī kalpo kā mikromodelis tādām savstarpējām attiecībām, kuras kustība gribētu iedzīvināt visā tautā. Šī ideja tiek komunicēta ar iedvesmojošu un saliedējošu pasākumu starpniecību, kas ļauj kustības garam sasniegt arvien jaunus cilvēkus, tā pamazām izplešoties tautā un pārveidojot to saskaņā ar nacionālās kopības ideālu. Īsāk sakot – kustības uzdevums ir pašai ar savu piemēru parādīt alternatīvu pastāvošajai tautas sašķeltībai.

Protams, ir nacionālisti, kas uzskata, ka nacionālā ideja ir “jāpārdod” kā alternatīvs liberālisms, kas pat nemaz vairs nav liberālisms, bet gan neomarksisms. Kad viņi saskaras ar nomelnojošām kampaņām, viņiem šķiet, ka tas ir tāpēc, ka viņi nav pietiekami labi pierādījuši, ka viņi ir tieši tādi paši kā viņu politiskie pretinieki. Taču neomarksistiem “labie nacionālisti” ir tikai tie, kas ir slikti nacionālisti – kas ir tiktāl iekļāvušies sistēmā, ka tai nerada nekādu apdraudējumu. Bet mūsu izvēle nav būt “labajiem” vai “sliktajiem” nacionālistiem, bet gan atbildēt uz ideoloģiskās subversijas izaicinājumu. Atbilde nevar būt: “lieciet mūs mierā, jo mēs tikai gribam runāt savā valodā un labprāt ar jums sadarbosimies”. Neomarksisms ir totalitāra ideoloģija, kas nepazīst ne mieru, ne privātumu, tas tiecas pārņemt visas dzīves jomas. Pieaugot spēkā neomarksisti kļūst tikai naidīgāki pret visu nacionālo un tradicionālo. Nacionālā ideja ir jāpiedāvā kā alternatīva, kas neaprobežojas ar valodas, kultūras vai vēstures jautājumiem, bet arī pieprasa valsts reorganizāciju, lai tā darbotos nācijas interesēs. Tas nacionāldemokrātismu neizbēgami noved pie sadursmes ar tiem spēkiem, kuru darbības virziens ir pretējs. Tā ir metapolitiskā cīņa par tautas likteni.

Kas ir metapolitika? Itāļu komunista Antonio Gramši (1891-1937) hegemonijas teorijas kontekstā metapolitika nozīmē pacietīgu, bet nerimstošu pozīciju cīņu par institūcijām,  kas veido sabiedrības dvēseli. Rietumeiropā neomarksistu hegemonija ir teju pilnīga, kamēr Centrālajā un Austrumeiropā šo cīņu un tās saistību ar čekas subversijas metodēm tikai tagad sāk apjaust. Metapolitiskā cīņa notiek dažādos varas līmeņos – mediju telpā, kibertelpā, domnīcās, universitātēs – it visur, kur tiek veidoti cilvēku viedokļi. Tai nav pārtraukumu un tā nav atkarīga no vēlēšanu cikliem, kas tikai parāda metapolitikas rezultātā noformētās sabiedriskās domas rezultātus.

Metapolitisko cīņu nevar uzvarēt ar vienkāršu politisko partiju. Partijas darbību ierobežo pretruna starp partijas uzdevumu iedzīvināt savu ideoloģiju sabiedrības dzīvē un vienlaikus nepieciešamību nodrošināt sev labus reitingus, lai varētu izpildīt pirmo uzdevumu. Taču aktīva iestāšanās par ideoloģiskajiem jautājumiem iedarbina pretinieka medijus, domnīcas, sabiedrības autoritātes, kas sāk koordinēti darboties pret politisko partiju, atņemot tai iespējas nokļūt pie varas. Kā teorētisks kopromiss tiek pieņemta taktika partijai savas ideoloģijas realizācijā virzīties lēnām un pakāpeniski, rūpīgi izvēloties cīņas, kuras var atļauties, ņemot vērā sabiedriskās domas pretestību – vienlaikus pakāpeniski realizējot savu ideoloģisko programmu un nezaudējot rezultātus vēlēšanās. Taču šāds kompromiss ir ilūzija, jo sabiedriskā doma nav statiska. Neomarksistu metapolitiskās darbības rezultātā (t.s. Overtona logs – vairākpakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībai kategoriski nepieņemamu parādību pārvēršanai normālās) sabiedriskā doma nemitīgi virzās tālāk pa kreisi. Tam pielāgojas arī politiskā pamatstraume, un visbeidzot nākas pielāgoties arī nacionālistu partijām, jo ikvienas partijas dabiskā tendence ir domāt par nākamo vēlēšanu rezultātu un saviem reitingiem.

Pat ja arī šāds pielāgošanās ceļš atnestu parlamentāru uzvaru, tā ilgtermiņā neko nenozīmētu, ja to nebalstītu metapolitiska kustība, kas nodrošinātu informatīvo un kadru atbalstu partijas politiskajiem centieniem. Atcerēsimies konservatīvās Mārgaretas Tečeres laiku kā Lielbritānijas premjerministrei. 11 gadus valdot Lielbritānijā, viņa pilnībā koncentrējās uz ekonomiskiem jautājumiem, taču nekādā veidā neapturēja neomarksistu ideoloģisko subversiju. Viņai atkāpjoties no premjerministres posteņa, Lielbritānija turpināja savu kursu uz multikulturālu “labklājības valsti” ar divkāršu sparu – arī pēc tam, kad pa kreisi aizdreifējušie konservatīvie atgriezās pie varas. Vēl grandiozāka neveiksme bija nespēja novērst marksistu iefiltrēšanos sabiedrisko domu veidojošajās institūcijās Aukstā kara gados ASV.

Lai pārvarētu politisko partiju ierobežoto rīcības brīvību, ir jāiziet ārpus ierastajām politiskās domāšanas kategorijām – ir jāveido nacionālā kustība, kas sevī ietver gan politisko, gan metapolitisko aspektu. Pretēji izplatītam mītam par metapolitiku, jāuzsver, ka Gramši nekad nenoliedza partiju politiku un neiestājās par tīri akadēmisku “ilgo maršu cauri institūcijām”, bet joprojām atbalstīja komunistiskās avangarda partijas lomu. Intelektuāļus Gramši uzskatīja tikai par partijas “sociālajiem darbiniekiem”, paredzot, ka bez partijas atbalsta šādas intelektuāļu grupas marginalizētos un zaudētu jebkādu ietekmi. Kreiso panākumi 20. gadsimta otrajā pusē ir izskaidrojami ar šo mijiedarbību starp politiskajām partijām un to atbalstītajiem “sociālajiem darbiniekiem”. Tā ir mācība, kas jāņem vērā arī nacionālistiem – institūciju atgūšana no neomarksistiem nav iespējama bez kādas varas partijas atbalsta. Turklāt jebkuras parlamentā pārstāvētas partijas viedoklī ieklausās tūkstoši, kas palīdz veidot sabiedrisko domu. Partijai ir nepieciešama metapolitiska kustība, tāpat kā metapolitiskajai kustībai ir nepieciešama partija – šo divu elementu attiecības var būt dažādas, bet darbībām jābūt koordinētām. Kā likums, metapolitiskajai kustībai ir jābūt tai, kas var būt kategoriskāka savā rīcībā un komunikācijā, neļaujot politiskajos kompromisos iesaistītajai partijai aizdreifēt pa kreisi.

Nacionāldemokrātu organizācija ir jauna nacionālā elite, kuras darbību raksturo:

  1. Misijas apziņa – atbildēt uz informatīvo un psiholoģisko uzbrukumu (ideoloģisko subversiju), kas vērsts pret mūsu tautu un norisinās caur sabiedrisko domu veidojošajām institūcijām;
  2. Mērķis – šīs institūcijas atgūt vai veidot jaunas, tādējādi ieliekot pamatu uz nacionāldemokrātisma principiem veidotai valstij;
  3. Sazarota struktūra ar daudzām teritoriālajām un interešu apakšstruktūrām;
  4. Kustība kā savstarpēja atbalsta mehānisms katras atsevišķās interešu platformas un aktīvistu mērķu realizācijai;
  5. Darbība ilgtermiņā un visās sabiedriskās dzīves sfērās, kas skar tautas intereses;
  6. Griba un spēja sevi parādīt kā tautas interešu aizstāvjus. Bet tauta bieži pati neapzinās savas intereses un to nozīmību, tāpēc šīs intereses ir jāformulē un tauta ap tām jāsaliedē,lai tādējādi izdarītu nepieciešamo spiedienu uz politisko vidi;
  7. Proaktivitāte pret ideoloģiskās subversijas veicējiem, pašiem apsteidzoši nosakot sabiedriskās diskusijas tematus un uzstādījumus;
  8. Gatavība saskarties ar pretreakciju no ideoloģiskās subversijas veicējiem – apmelojumiem, nomelnošanu, provokācijām;
  9. Legālas un nevardarbīgas metodes mērķu sasniegšanā – politiskais terorisms ir ne tikai noziedzīgs, bet arī “noderīgais idiotisms” nacionālisma pretinieku interesēs. Pret ekstrēmistiem ir jāizturas kā pret iesūtītiem provokatoriem, kuru mērķis ir diskreditēt organizāciju un tās mērķi;
  10. Estētika, kas iracionālā līmenī komunicē nacionāldemokrātisma vērtības un nākotnes vīziju.

Taču pirms šāda kustība maina sabiedrisko domu, ir jāmainās pašu nacionālistu līderu domāšanas veidam. Ir pēdējais brīdis apzināties, ka ideoloģiskā subversija ir ne mazāk bīstama kā militārie draudi – patiesībā tā ir agrīnāka karadarbības forma. Ne katrai paaudzei ir dota iespēja sevi pierādīt ar cīņu par savas tautas un valsts turpmāko likteni. Tā ir milzīga atbildība mūsu senču un vēl nedzimušo pēcteču priekšā. Mūsu uzdevums var aizņemt desmitgades, taču tajās mēs ieliksim pamatus gadsimtiem, kuros plauks mūsu tauta, kas ar savu identitāti un vitalitāti palīdzēs atjaunot arī pārējo Rietumu civilizāciju.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: