9. Tēze: Demokrātiskā korporatīvisma sistēma ir vienīgais ceļš nācijas varai savā valstī.

Tauta ir suverēns un vienojošais elements efektīvas demokrātijas darbībā. Demokrātiskas sistēmas mērķis ir tautas kopējais labums. Bez tautas nav patiesas demokrātijas, jo tādējādi nav pamata kopējam labumam – šāda pseidodemokrātija pārvēršas par aizsegu oligarhijai, kas valsti izmanto savam labumam. Šī ir fundamentāla politiskā sadursme, kas vijas cauri visai civilizācijas vēsturei – sadursme starp tautas varu un naudas varu.

Tikai tauta var apvienot dažādās interešu grupas, ļaujot tām sadarboties un rīkoties tautas kopīgā labuma nolūkā, piešķirot demokrātiskajām institūcijām to patieso jēgu. Nacionāldemokrātismā tauta un tās demokrātiskā pašpārvalde ir nedalāmi koncepti – demokrātija nav tikai viens no pārvaldes modeļiem pēc “starptautiskajām rekomendācijām”, bet gan mūsu kultūrai un vēsturiskajai pieredzei raksturīga organiska tautas pašorganizēšanās forma. Šāda tautas interesēs balstīta demokrātija arī pieprasa noteiktu sociālo un ekonomisko sistēmu, kas novērstu valsts institūciju nolaupīšanu vietējās vai starptautiskās oligarhijas interesēs.

Demokrātiskā korporatīvisma sistēma ir tā, kas var nodrošināt nācijas ekonomisko pašnoteikšanos, bez kuras savukārt nav iespējama demokrātiskā pašnoteikšanās. Atšķirībā no valsts vadīta korporatīvisma kā, piemēram, Kārļa Ulmaņa režīmā vai transnacionālo korporāciju varas, kam nav nekādas saistības ar vēsturisko korporatīvismu, nacionāldemokrātisms iestājas par cilvēku pašorganizēšanos – sistēmas veidošanu “no apakšas uz augšu”, kas dod plašākas iespējas tautai aizsargāt savas intereses no oligarhijas. Šāda sistēma jau reiz pastāvēja laikā, kad Rietumu sabiedrība pašorganizējās ap ģildēm. Negatīvās asociācijas, kas saistās ar 20. gadsimta pseido-korporatīvismu, nevar būt pamats noraidīt šo Rietumu kultūrai raksturīgo ekonomisko kārtību. Mūsu tautai, kas ir “izbaudījusi” gan neierobežotās “prihvatizācijas” anarhiju, gan marksisma nabadzību, ir iespējama alternatīva, kas balstās organiskās kopienas attiecībās, solidaritātē un plašā privātīpašuma izplatībā. Marksisms atzīst tikai valsts birokrātijas un politisko komisāru varu, bet liberālisma eksperiments bija industriālās revolūcijas balstīšana uz atsevišķo indivīdu. Tas Rietumu civilizāciju padarīja par izņēmumu, jo pārējā pasaulē tieši tradicionālās korproratīvās un kopienā balstītās institūcijas bija tās, kas organizēja jaunos sociālos spēkus un veidoja mūsdienīgu kultūru.[1]

Latvijas vēsturiskā pieredze attiecībā uz modernizāciju ir divējāda. No vienas puses, tā bija saistīta ar industrializāciju pēc Rietumeiropas parauga, bet no otras puses, pastāvēja arī spēcīga brīvprātīgas biedrošanās tradīcija, it īpaši lauku reģionos. Tieši agrīnais latviešu korporatīvisms bija Latvijas valsts izveides pamatā, jo 19. gadsimtā jau bija izveidojies plašs latviešu interešu biedrību tīkls, kas izrādījās izšķirošs 20. gadsimta sākuma centienos pēc savas neatkarīgas valsts. Mūsu vēsturiskā demokrātiskā korporatīvisma tradīcija tika pilnībā tika iznīcināta PSRS okupācijas laikā. Nespēja atjaunot funkcionējošu pilsonisko sabiedrību, kas būtu neatkarīga no valsts vai atsevišķiem oligarhiem, kā Džordža Sorosa, pierāda, ka tautas pašorganizēšanās spēja un savu interešu aizstāvība nav izdevīga tiem varas centriem, kas ir lielā mērā sev pakļāvuši valsts varu. No bagātīgajām pirmā neatkarības posma biedrošanās tradīcijām ir palicis maz kas – spēcīgākās ir folkloras biedrības, kori un studentu korporācijas. Tikpat kā nepastāv spēcīgas krājaizdevu sabiedrības, kas būtu šķērslis bezpersoniskajai ārzemju banku varai.[2]

Korporatīvā sistēma nozīmē cilvēka cieņas aizstāvību. Rūpniecībā tas ir veids, kā saskaņot strādnieku un īpašnieku intereses, bet zemniecībā – zemnieku un ražotāju intereses, novēršot ekspluatāciju. Korporācijas veido identitātes sajūtu – apziņu par savas profesijas vērtību, godu, pienākumu un solidaritāti savas profesijas pārstāvju starpā. Demokrātiskas un mūsdienīgas korporācijas piemērs ir Mondragon. Šī korporācija ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Spānijā, kas basku zemē nodarbina gandrīz simts tūkstošus cilvēku, kas vienlaikus ir uzņēmuma līdzīpašnieki. Tas ir piemērs tam, ka arī 21. gadsimtā ir iespējams uzturēt organiskās kopienas attiecības, neko neupurējot mūsdienu tehnoloģiskajiem sasniegumiem. Kā spilgts pretstats šādai uzņēmējdarbībai, kas izaugusi no kopienas, ir Monsanto korporācija ASV, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ģenētisko modifikāciju. Nostiprinot patenta tiesības uz ģenētiski modificētajiem graudiem un vienlaikus izspiežot no aprites nemodificētās lauksaimniecības kultūras, šī kompānija ir atņēmusi neskaitāmu lauksaimnieku saimniekošanas brīvību, viņus faktiski padarot ne par īpašniekiem vai partneriem, bet par strādniekiem. To, ko boļševiku komisāri attiecībā pret lauksaimniekiem paveica ar vardarbību, mūsdienu lielkapitālistu un neomarksistu vara paveic ar daudz viltīgākām metodēm.

Risinājums mazo lauksaimnieku un uzņēmēju stāvokļa uzlabošanai ir korporatīvais kongress. Tāpat kā parlaments ekonomiskā izpratnē pārstāv pilsoņus kā patērētājus, tā korporatīvais kongress pārstāvētu pilsoņus kā ražotājus-īpašniekus, tajā skaitā iekļaujot arī finanšu institūcijas – krājaizdevu sabiedrību centrālo banku un pašvaldību bankas. Korporatīvā kongresa lauksaimniecības bloka darbība novērstu sociāli kaitīgu lieluzņēmumu ietekmi, kā arī pārmērīgi lielo pilsētu ietekmi valsts politikas veidošanā, kas ir izveidojusies pastāvošās proporcionālās vēlēšanu sistēmas rezultātā.

Ja kādam šķiet, ka korporatīvais kongress nesamērīgi sapludinātu uzņēmējdarbības vidi un valsts varu, tad jāizsaka vienīgi līdzjūtība par naivumu, kas liek domāt, ka jau šobrīd šīs jomas nav saplūdušas. Atšķirība ir tajā, ka šobrīd uzņēmējdarbības lobijs ir slepens, un vērā ņemama ietekme ir vienīgi ierobežotam turīgu cilvēku lokam. Tikmēr nelielie uzņēmēji cīnās ar birokrātiju un nospiedošu nodokļu politiku, kas ir radīta šo nedaudzo turīgo cilvēku interesēs, lai izspiestu no tirgus jaunus konkurentus. Korporatīvais kongress radītu godīgus noteikumus visiem ražotājiem, koordinējot to intereses tādā veidā, kurā tiek aizstāvēts tautas kopējais labums, piemēram, maksimāli veicinot valsts eksportu un arī gudrā veidā īstenojot protekcionisma politiku. Tādējādi korporatīvais kongress ne tikai cīnītos par savu dalībnieku ekonomisko interešu realizāciju, bet arī veidotu nācijas interesēm atbilstošu ekonomisko un finanšu politiku.

Viens no korporatīvā kongresa lielākajiem uzdevumiem būtu izmantot ceturtās industriālās revolūcijas iespējas nacionālās atdzimšanas mērķiem. Mākslīgā intelekta, robotizācijas un 3D drukāšanas tehnoloģiju attīstība samazinās nepieciešamību pēc lētā darbaspēka. Patērētājiem daudz būtiskāks par ražošanas mērogiem kļūs tuvums piegādātājiem, radot ražošanas ķēžu deglobalizācijas procesus.[3] Nācija varēs nostiprināt savu iekšējo tirgu un iegūt stabilu vietu 21. gadsimta ekonomikā, neupurējot savu iedzīvotāju labklājību konkurences cīņā par lētāku darbaspēku. Tāpat pilsoņu īpašuma tiesību paplašināšana, padarot tos par daļējiem savu darba vietu īpašniekiem jeb akciju turētājiem (uzņēmumu sākotnējiem īpašniekiem paturot akciju vairākumu), nodrošinātu patiesu sociālo drošības spilvenu, kas būs nepieciešams arvien straujākajā darba vietu zudumā, kas ir prognozējamas kā neizbēgamas sekas ceturtajai industriālajai revolūcijai.

Varas decentralizācija kopienu līmenī un faktiski divu parlamentu pastāvēšana jāapvieno ar centralizāciju augstākajā lēmējvaras līmenī, radot valsts padomi. Valsts padomi koordinētu tautas vēlēts prezidents, kura uzdevums – saskaņot ražotāju (korporatīvā kongresa) un patērētāju (parlamenta) pārstāvju intereses, tās koordinējot un pakārtojot noteiktai nacionālajai vīzijai un ilgtermiņa mērķiem. Mūsu valsts līdzšinējo attīstības stratēģiju lielākā problēma ir bijusi tā, ka koalīciju kompromisu rezultātā par prioritātēm kļūst pilnīgi viss un tātad – nekas… Lielāka prezidenta loma ļautu pārvarēt šo fokusa trūkumu, kas izkaisa mūsu resursus un potenciālu. Prezidenta varas posms nosegtu arī parlamenta pārvēlēšanas posmu, tā nodrošinot nacionālās vīzijas ilgtspēju. Būtiski uzsvērt, ka korporatīvajam kongresam ir jāizaug no pašas tautas, pakāpeniski virzoties uz augšu pa varas piramīdas kāpnēm – to nevar ieviest ar mehānisku valdības lēmumu. Tādējādi nevis valsts vada korporācijas, bet pilsoņi caur korporācijām līdzdarbojas savas valsts vadīšanā. Šāda veida jauktā politiski un nozaru vēlētā pārvalde nozīmē tautas interešu stiprināšanu, jo ir pietiekami spēcīga, lai salauztu egoistiskās ekonomisko grupējumu intereses, kas apdraud tautas kopējo labumu. Faktiski tiek paplašinātas pilsoņu pārstāvniecības iespējas, nenonākot autoritārisma un totalitārisma lamatās, bet stipri un efektīvi izpildorgāni nodrošina valsts suverenitāti un varas lemtspēju, pastāvot ciešā saiknē ar demokrātiskajām korporācijām un lokālajiem varas centriem. Valsts vara ir dabisks centrs šai no pašas tautas izaugušajai sistēmai, reprezentējot to un tās kopīgo labumu.

Valsts padome, parlaments, korporatīvais kongress, spēcīgas vietējās kopienas un ģimenes veidos daudzlīmeņu struktūru, kas nodrošinās nepieciešamo līdzsvaru starp maksimālo personības brīvību un nācijas pastāvēšanai un uzplaukumam būtiskajiem nosacījumiem. Protams, ar politisku sistēmas reformu nepietiek. Ir nepieciešams lūzums sabiedrības domāšanā, kas liktu apzināties, ka savstarpējā konkurence sabiedrībā ir tikai sekundāra attiecībā pret sadarbības principu. Konkurencei ir sava vieta un savi uzdevumi, taču tā nevar kalpot par ilgtspējīgas valsts pamatu. Dot iespēju saviem tautiešiem no strādniekiem kļūt par partneriem uzņēmumos, krājaizdevu sabiedrībās vai kooperatīvos, tā stiprinot kopējo sabiedrisko solidaritāti un pašpietiekamību – šis ir daudz grūtāks solis nekā revolucionāri saukļi par “sistēmas sagraušanu”. Taču tieši tā ir patiesā drosme un drauds prettautiskajiem varas centriem. Lai tas notiktu, ir jāpastāv organizācijai, kas kalpo kā mikromodelis šāda kopdarbības modeļa iespējamībai un kā pamats demokrātiskā korporatīvisma sistēmas izveidei “no apakšas”.


[1] Wiarda, J. Howard. Corporatism and Comperative politics. The Other Great “Ism”. Routledge, New York, 2015., P. 98

[2] Lietuvas piemērs šajā ziņā ir daudz veiksmīgāks – mūsu brāļu tautai ir izdevies izveidot spēcīgu krājaizdevu sabiedrību tīklu, kas arī motivē tautiešus atgriezties no ārzemēm un uzsākt dzīvi lauku reģionos.

[3] Āboliņš, Mārtiņš. Pasaules tirdzniecības sistēmas nākotne un Latvijas perspektīvas. No: Latvijas ārlietu simtgade. Scenāriji nākotnei. Redaktori: Andris Sprūds, Valters Ščerbinskis, Kārlis Bukovskis 147-148.lpp

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: