7. Tēze: Etnoss un etniskā apziņa ir cilvēku sabiedrības fundamentālākais faktors.

Mums ir jābūt etniskajiem nacionālistiem, jo tikai etniskais nacionālisms sniedz neapšaubāmus politiskos argumentus mūsu tautas eksistences tiesībām. Ir jāatmet ideja, ka etniskais nacionālisms ir “sliktais” nacionālisms, kas ir pretrunā ar “labo” pilsonisko nacionālismu. Tāpat kā pseidoargumentācija ir jānoraida arī etniskā nacionālisma reducēšana līdz saukļiem par “galvaskausu mērīšanu” un “asiņu tīrību”, ko neviens etniskais nacionālists nemaz neapgalvo, bet kas kalpo neomarksistiem kā vingrinājums pašu izvirzītu absurdu apgalvojumu “atspēkošanā”. Zīmīgi, ka neomarksistu aktīvisti arī kaislīgi iestājas par etnisko minoritāšu interešu aizstāvību, tādējādi atzīstot viņu tiesības uz savu identitāti un interesēm, bet neatzīst, ka arī eiropiešiem ir šādas pašas tiesības. To viņi pamato ar savu “apspiedējo/apspiesto” hierarhiju, kurā eiropieši vienmēr skaitās “apspiedēji”, neskatoties uz to, ka vismaz Centrālajā-Austrumeiropā nav iespējams runāt par koloniālisma noziegumiem, vergturību (ja neskaita mūsu senču atrašanos dzimtbūšanā) vai “balto privilēģiju”. Taču pretrunīgums un melīgums nav izņēmums marksistu uzskatos, bet gan likums.

Tāpēc tie liberālie nacionālisti, kas izvairās no etniskā faktora pieminēšanas, pieļauj lielu kļūdu. Viņi noteikti cer kā “labiņie” iekļauties neomarksistu diktētajā politikas diskursā. Šāda attieksme Eiropas pamattautas ved uz iznīcību. Ja ikviens no vairākiem miljardiem Āfrikas vai Āzijas iedzīvotājiem var būt latvietis, polis, zviedrs vai francūzis, tad kāda nozīme ir šo Eiropas valstu pamatiedzīvotājiem? Latviešu tauta ir tikpat reāla kā citi pasaules etnosi ar savām neatņemamām tiesībām pastāvēt zem šīs saules un mantot savu zemi, nevis “sociāls konstrukts”. Tā ir patiesība, kas ir skaidra ikvienam cilvēkam no savas ikdienas pieredzes, ja vien viņš nav “intelektuālis”, kas ir spējīgs ticēt visabsurdākajām idejām, bet neredzēt acīmredzamas patiesības. Turklāt, ja mēs paskatāmies uz nacionālisma un etniskuma jēdzienu izcelsmi, tad redzam, ka tas nozīmē vienu un to pašu. Vārds “nācija” ir radies no senfranču valodas vārda “nacion”, kas nozīmē “dzimšanu” (“naissance”). Tas savukārt ir radies no latīņu vārda “natio”, kas nozīmē tieši to pašu. Tātad nācija nozīmē kopīgu izcelsmi – nācija ir etnoss. Būvēt pilsonisko nacionālismu bez etniskā nacionālisma pamata nozīmē būvēt māju bez pamatiem. Būtiska ir atšķirība starp Latvijas un latviešu tautām – jēdzieni, kas nemitīgi tiek jaukti, lai apšaubītu latviešu kā etnosa pastāvešanu. Latviešu tauta ir etniska vienība, kas ir Latvijas tautas kodols, otrai sevī iekļaujot arī Latvijai lojālās mazākumtautības. Tādējādi etniskais nacionālisms kalpo kā pilsoniskā nacionālisma pamats.

Kāpēc piederība etnosam ir tik nozīmīga? Etnoss jeb tauta ir cilvēka paplašinātā ģimene, ar kuru viņš ir nesaraujami saistīts savā garā un miesā. Tauta ir kā koks, kas ar savām saknēm un galotni vienmēr ir iestiepies mūžībā – vienlaikus savā pagātnē un nākotnē, vienlaikus saistīts ar materiālo un garīgo pasauli. Katrs elements šajā kopībā ir cieši saisīts ar veselumu, bet veselums ir kas vairāk par elementu kopsummu – tauta ir dzīvība pati par sevi. Izslavētā “sabiedriskā līguma” teorija nesniedz apmierinošu izskaidrojumu atsevišķā cilvēka lomai sabiedrībā. Ikviens, kurš iedziļināsies šī jautājuma būtībā, sapratīs, ka sabiedrība nekad nav dibināta kā indivīdu apzināts lēmums. Cilvēks ir sabiedriska būtne un sabiedrība pastāvēja pirms indivīda un pat pirms cilvēku sugas. Cilvēku dzīvei sabiedrībā ir fundamentāli un nemaināmi garīgie un bioloģiskie pamati, piemēram, ilgais bērnu audzināšanas periods, kas prasa ģimenes un kopienas klātbūtni, lai nodrošinātu paaudžu maiņu. Instinkts turpināties savos bērnos, tā kļūstot par daļu no mūžīgā, pats par sevi ir stiprākais dabiskais impulss. Šis instinkts pastāv gan saistībā ar konkrēto ģimeni, gan arī etnisko apziņu, un tas ir pavisam īsts.

No patiesības par tautas realitāti izriet prasība pēc tautas drošības. Vēsture ir pilna ar neskaitāmiem piemēriem, kad valstis ir sabrukušas no iekšējās nesaticības starp atšķirīgajām etniskajām grupām, kuras ir bijušas spiestas dalīt vienu teritoriju – sākot ar Romas impēriju, beidzot ar Dienvidslāviju un Sīriju. Līdzīgi kā starptautiskajās attiecībās ikviena valsts tiecas pēc virsrokas, tā arī multikulturālās valstīs dažādie etnosi tiecas pēc iespējas lielākas varas un cīnās par to, lai valsts kalpotu konkrētā etnosa interesēm.

Risinājums? Tā ir sava nacionāla valsts, kuras konstitūcijā ir definēta valstsnācija, kuras saglabāšanas un attīstības dēļ šī valsts ir dibināta, vienlaikus paredzot kultūras autonomiju etniskajām minoritātēm. Tas rada skaidrus noteikumus visiem valsts iedzīvotājiem un novērš nevajadzīgu iekšējo etnisko konkurenci. Mums ir paveicies, ka mums šāda konstitūcija ir jau šobrīd, taču nacionālas valsts sargāšana nav atkarīga tikai no konstitūcijas, bet arī no valstsnācijas locekļu apziņas par savu interešu nozīmību un pavisam praktiski – no valstsnācijas īpatsvara starp valsts iedzīvotājiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka latviešu īpatsvars Latvijā – 62% – joprojām ir kritiski zems tam, lai mēs varētu būt droši par savu nākotni.

Vēl būtiskāks nekā kopējais etnisko minoritāšu īpatsvars ir šo etnisko grupu kultūras tuvība valstsnācijas kultūrai. Jo lielākas ir šīs kultūras atšķirības, jo dziļākas ir sociālās problēmas, kas pavada šādu “dažādību”. Piemēram, aptuveni 1/3 Latvijas iedzīvotāju ir krievvalodīgo, kas nozīmē savstarpēju spriedzi starp divu kultūru piederīgajiem ikdienā un dažos zīmīgos datumos. Tās ir vistiešākās komunistu multikulturālisma etnopolitikas sekas. Par laimi šī spriedze Latvijā kopumā nepāraug fiziskā agresijā. Tikmēr aptuveni 3% musulmaņu imigrantu klātbūtne nelielajā Lielbritānijas pilsētā Roteremā bija pietiekama, lai musulmaņu bandas 16 gadu laikā izvarotu 1400 angļu meitenes.[1]

Neskaitāmi fakti pierāda, ka etnosa nozīmes ignorēšana noved pie katastrofālām sekām. Piemēram, zinātniski pētījumi vēsta, ka cilvēku altruisms attiecībā uz sabiedrību ir atkarīgs no ģenētiskās tuvības ar konkrētajiem cilvēkiem, jo katra interesēs ir nodot tālāk savus gēnus. Jo etniski viendabīgāka ir sabiedrība, jo lielāka ir tās iekšējā uzticība un cilvēku gatavība iesaistīties kopīgos sabiedriskos mērķos.[2] Tas nozīmē arī lielāku sabiedrības konkurētspēju. No tā izriet otrs secinājums – lielāka “dažādība”, ko neomarksisti slavē kā sabiedrības “spēka” avotu, vairo savstarpējo neuzticību un apgrūtina sabiedrības funkcionēšanu.[3] Pierādījumi pat liecina, ka multikulturālismam ir negatīva ietekme uz cilvēka veselību, piemēram, etniski neviendabīgā vidē cilvēki biežāk cieš no sirds slimībām un vēža.[4]

Ir jāatzīst realitātes fakti – etniskā apziņa un vēlme dzīvot etniski viendabīgā vidē ir neatņemama daļa no cilvēka būtības. Ikviens latvietis jūtas laimīgs Rīgā, kad dziesmu svētku laikā tā atkal ir latviska pilsēta. Sajūta, ka visapkārt ir savējie, ir iedvesmojoša. Jebkāda politika, kas tiek veidota, ignorējot šo cilvēcisko nepieciešamību ir anti-humāna, utopiska un bīstama. To var saukt par “tumsonību”, “neiecietību” vai “viduslaiku domāšanu”, bet tas nemaina realitātes faktus. Tāpēc sekmīga valsts funkcionēšana ir iespējama tikai ņemot vērā etnisko faktoru un īstenojot politiku, kas veicina etnisko viendabību. Tas nozīmē repatriācijas veicināšanu attiecībā uz tiem imigrantiem, kas nespēj iekļauties pamattautas kultūrā un imigrācijas apturēšanu, bet, ja imigranti ir absolūti nepieciešami atsevišķos ekonomikas sektoros, tos piesaistot no etniski tuvākām kultūrām.

Jāuzsver, ka etnoss nav identitsks rasei. Atšķirībā no rases koncepcijas, kas ir materiālistiska izpratne par cilvēka būtību, etnoss ietver vairākas dimensijas –kopīgu izcelsmi, valodu, tradīcijas un reliģiju. To apraksta jau Hērodots, pamatojot politiski sašķelto grieķu pilsētvalstu augstāko kopību pretstatā persiešu iebrucējiem – etniskā apziņa vienmēr ir bijis viens no lielākajiem traucēkļiem dažādu impēriju izplešanās plāniem. Etniskuma elementu svarīgums var atšķirties atkarībā no etnosa – dažās etniskās grupās būtiskāka ir, piemēram, valoda, bet citās – reliģija kā kopīgās identitātes pamats.[5] Etnoss sevī ietver gan fizisko, gan garīgo aspektu – tajā skaitā cilvēka aktīvu gribu un izvēli identificēties ar savu etnosu, ievērot un kopt etnosa kultūras tradīcijas, bet no etnosa puses – gribu un izvēli atzīt cilvēku kā etnosam piederīgu. Vismaz daļēja izcelsme no latviešu etnosa, runāšana latviski un apziņa par piederību kopējam vēsturiskajam stāstam par latviešu tautas likteni ir nepieciešamie nosacījumi, lai kādu atzītu par latvieti.

Atzīt etniskumu kā faktoru nenozīmē pārākumu vai naidu pret citām tautām, tas nozīmē atzīt savu unikālo identitāti, savu atšķirību, savas saknes un savas tiesības pastāvēt līdzās citām tautām, kuras visas kopā veido cilvēces kultūras bagātību. Taču cilvēces kopējā attīstība var noritēt tikai tad, kad katrai tautai ir sava telpa, kurā tā var pilnveidoties un uzplaukt saskaņā ar savu identitāti.

Cilvēkam ir nepieciešama identitāte, bet identitātei ir nepieciešamas robežas. Ja cilvēks nevar dzīvot savā nacionālā valstī ar saviem tautiešiem, viņš ne tikai riskē zaudēt savu etnisko identitāti, bet arī cilvēcību, ko ir iespējams apzināties un izdzīvot tikai caur savu nacionālo kultūru. Gan komunistu internacionālais sociālisms, gan neomarksisma multikulturālisms, gan “baltā nacionālisma” rasiskais internacionālisms neatzīst mazo etnosu tiesības uz pastāvēšanu un patiesu etnisko dažādību, kas var pastāvēt tikai nacionālu valstu kopībā, ne globālā impērijā. Tāpēc nacionāldemokrātisms iestājas pret ikvienu ideju, kas noliedz citu tautu tiesības uz pastāvēšanu.


[1] Ritvars Eglājs: iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki http://m.aprinkis.lv/component/k2/item/27716-ritvars-eglajs-iebrauceji-svesa-zeme-ir-agresivaki

[2] Salter, Frank, On Genetic Interests: Family, Ethnicity, and Humanity in an Age of Mass Migration, Routledge, 2007.

[3] Dinesen, Peter Thisted; Schaeffer, Merlin; Mannemar, Kim Sønderskov. Ethnic Diversity and Social Trust: A Narrative and Meta-Analytical Review. Skatīts: https://www.annualreviews.org/doi/pdf/10.1146/annurev-polisci-052918-020708

[4] Diversity may be fatal, says new government health study, Neil Munro, Skatīts: https://dailycaller.com/2012/10/27/diversity-may-be-fatal-says-new-government-health-study/

[5] Šī iemesla dēļ nav iespējams t.s. “panslāvisma” projekts – piemēram, poļu un horvātu piederība Rietumu kristietības telpai ir radījusi nepārvaramas identitātes atšķirības no pareizticīgās krievu un serbu kultūras. Pat pareizticīgo ukraiņu mentalitātē ir vērojamas ievērojamas mentalitātes atšķirības no krieviem, kas ir saistīti ar gadsimtiem ilgo piederību Polijas-Lietuvas lielvalstij.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: