6. Tēze: Dinamiskais reālisms ir nacionāldemokrātisma filozofiskais pamats.

Revolucionārās ideoloģijas balstās agresīvā realitātes noliegumā jeb nihilismā. To pamatā ir absolūts Nekas, un tās spēj piedāvāt tikai labākajā gadījumā nosacītu dzīves jēgas apziņu, kas sākas un beidzas ar pašu indivīdu – ierobežotu laikā un telpā. Postmodernais neomarksisms iet vēl tālāk, visa centrā noliekot nevis indivīdu, bet gan izceļot viņa “upura” lomu (visbiežāk seksualitāti) kā personības centrālo aspektu. Vienlaikus neomarksisti noliedz bioloģisko un arhetipisko izpratni par dzimumu lomām. Šī nihilisma gala rezultāts ir hedonisms un perversitāte. Sabiedriskās sekas visiem ir redzamas –pieaugoša noziedzība, atkarības un izjukušas ģimenes.

Nacionāldemokrātisms apliecina realitāti kā konkrētu, dotu, uztveramu un neatkarīgu no cilvēka apziņas konstrukcijām. Ģimene, tauta un dabiskais likums balstās absolūtā un objektīvā realitātē. Atzīt šo realitāti nozīmē atzīt Dievu, ko dažādās formās ir pazinušas visas cilvēces kultūras. Tas ir vienojošais filzofiskais pamats, kas ļauj nacionālistiem darboties pāri reliģiju robežām, lai apturētu kopīgo pretinieku – revolucionāro spēku cīņu pret tautu un pašiem realitātes pamatprincipiem.

Cilvēka dzīvei ir nozīme un dziļāka jēga, bet tā vienmēr ir saistīta ar kaut ko ārpus paša cilvēka. Saskaņojot cilvēka gribu ar šo objektīvo realitāti ir iespējams iegūt noteiktu un konstruktīvu dzīves virzienu. Gribu apliecinošs un dinamisks reālisms savu mērķi rod ģimeniskos, sabiedriskos un politiskos sasniegumos. Mūsu tauta to ir apliecinājusi ar savu spītu un sīkstumu, pretojoties tiem, kas ir gribējuši mums atņemt mūsu tiesības uz savu zemi, identitāti un nākotni.

Dinamiskais reālisms ir pretējs teorētiskam un apcerīgam ideālismam – ideāli savu spēku un pamatotību iegūst tikai un vienīgi no realitātes. Taču šī realitāte nav tikai materiāla. Tā nav matērija, kas veido garu, bet gan gars, kas veido un mums atklāj matēriju, matērijas būtībai pašai paliekot apslēptai. Matērija ir pakārtota garam – ne tikai caur mūsu apziņas procesiem, bet kā pašas dzīvības un pasaules attīstības pamatprincips. Saskaņā ar vitālisma filozofiju dzīvība nav vērtējama kā bezmērķīgu fizikālo procesu mijiedarbības sekas, bet gan kā augstākas realitātes izpausme ar piemītošu jēgu un mērķtiecību. Tas nav tikai dabisks spēks, bet gan kaut kas “ārējs”, kas tiecas realizēties. Matērijas transformācijā caur garu mēs varam novērot dzīvības radošo tieksmi iekļaut iepriekšējās attīstības stadijas, vienlaikus tiecoties uz augstāku apziņas stāvokli. Šīs stadijas ir – minerālu (matērija), augu (dzīvība), dzīvnieku (apziņa) un cilvēciskā (sevis apzināšanās) stadija.[1] Šādā kontekstā arī lietuviešu domātājs Vidūns (1868-1953) apraksta cilvēcisko būtību kā pasaules evolūcijas procesu – Absolūta sevis-apzināšanos ar cilvēka gara starpniecību.[2]

Pauls Jurevičs apvieno vitālisma filozofa Anrī Bergsona (1859-1941) ideju par “kādu būtni, kas tiektos realizēt sevi pasaulē”[3] ar Platona atziņu par Demiurgu (Amatnieku) jeb Dievu, kas pēc arhetipu parauga rada pasauli, veidojot pasauli pēc Dieva sejas.[4] Realitāte pēc būtības ir radošs un organisks princips ar gribu un virzienu. Tas arī nozīmē, ka ne vēsture, ne evolūcija nav tikai fiziski vai bioloģiski determinēta, bet tai ir zināma augstāka spēka vadība. Šī reālisma un vitālisma sintēze no vienas puses ļauj izvairīties no vitālisma nonākšanas nihilisma strupceļā (ja reiz dzīvība ir noslēgta sistēma, kura pamato pati sevi un realitāti sev apkārt, tad neizbēgami pasaulei un cilvēkam zūd jebkāda pamatotība augstākā patiesībā un līdz ar to arī jēga un mērķis), bet no otras – no reālisma pārvēršanās teorētiskā ideālismā, kam nav saiknes ar reālo dzīvi.

Dinamiskā reālisma vērtība pastāv nevis teorētiskajā laukā, bet gan no šīs idejas izrietošās aktīvas rīcības prasības – vērtības ir atklājamas nevis apcerē par tām, bet gan tās aizstāvot reālajos dzīves apstākļos un esot daļai no dinamiskā procesa dzīvības tieksmē uz nemirstību un sevis kāpināšanu jeb līdzdarbojoties radīšanā. Aktīva rīcība ļauj cilvēkam pietuvoties absolūtajai realitātei, tādējādi cīņa par ģimeni, tautu un kultūru ir svēta un ētiska.

Mūsu ētiskais pienākums ir apzināties, ka esam dzimuši noteiktā laikā, vietā un tautā, un tā nav nejaušība. No tā izriet pienākumi, kas sniedzas pāri mūsu personiskajām interesēm un ierobežotajam mūžam. Dinamiskais reālisms noraida individuālisma dogmu. Individuālisma filozofijas meliem tic tikai tāpēc, ka tie tiek nemitīgi atkārtoti. Cilvēks nav izolēts atoms, bet gan drīzāk salīdzināms ar lapu milzīgā kokā – nesaraujami saistīts ar pārējo organismu, apkārtējo vidi un laiku. Katrs no mums ir elements plašākā dzimtas un tautas sistēmā. Mūsu dzīve nav izprotama bez pagātnes konteksta – ģenētiski, psiholoģiski un kulturāli mēs esam ne tikai mēs, bet vienlaikus arī visi mūsu priekšteči. Kā ir paudis franču sociologs Ogists Konts (1798-1857): “Atsevišķais cilvēks īsti nemaz nepastāv, ka tas ir tikai it kā šķietamība: ja tuvāk aplūkojam to, izrādās, ka tas nav nekas cits, kā tikai dažādu no senčiem, no sabiedrības saņemtu materiālu un garīgu mantojumu nesējs un pārvaldītājs”.[5] Mūsu atsevišķā personība tātad ir tikai plāns virsslānis, bet zem tā ir apslēptas mūsu saknes –patiesība par mūsu dziļāko būtību.

Individuālisms – tas ir sabiedrības entropijas process, kas ir izdevīgs Rietumu ienaidniekiem, kam ģimene, kopiena un tauta ir šķērslis savu projektu ieviešanai. Paradoksāli, bet pilnīga cilvēka brīvības iznīcināšana sākas tieši ar individuālisma filozofiju, kas iznīcina tās sabiedriskās attiecības, kas šo brīvību nodrošina. Alternatīva ir atgriezties pie visos laikos un visās kultūrās pieņemtās dzīves normas, kas ir formulēta dažādos veidos, taču ar nemainīgu būtību, atgādinot mums par realitātes principiem, kas stāv pāri rakstītajam likumam. Mums ir jāatgriežas pie organiskās sabiedrības izpratnes – tautiskās domāšanas. Īsta ētika nav abstrakta, bet izpaužas pēc iespējas konkrētāk – kā atbildība par savu ģimeni un etnosu, kas nebūt nav pretrunā ar draudzīgumu pret citām tautām. Mēs varam dot savu ieguldījumu visas pasaules līmenī, tikai saglabājot savu unikalitāti un realizējot vispirms savas intereses.


[1] Schumacher, E.F. A Guide for the Perplexed. Harper Perennial; Reissue edition, 2015

[2] Lithuanian philosophy: persons and ideas Lithuanian philosophical studies, ii. Chapter VII Vydunas: the essential features of his philosophy. Bagdonavičius, Vaclovas, P. 102

[3] Jurevičs, Pauls. Kultūras sejas. Daugava, 1960., 350.lpp

[4] Jurevičs, Pauls. Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946., 274. lpp

[5] Jurevičs, Pauls. Nācionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas akc. Sab. Apgāds., 1936., 154.lpp

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: