5. Tēze: Nacionāldemokrātisms ir radies nacionālisma ideoloģijas vēsturiskā attīstības procesā kā atbilde uz revolucionārās ideoloģiskās subversijas izaicinājumu.

Pastāv vismaz trīs nacionālisma aspekti:

  1. Nacionālisms kā etniskā apziņa jeb attieksme pret tautu kā savas identitātes paplašinājumu;
  2. Nacionālisms kā pretestība citu tautu uzkundzēšanās mēģinājumiem un no tā izrietošā prasība pēc pašnoteikšanās;
  3. Nacionālisms kā kontrrevolucionārs un civilizāciju atjaunojošs spēks.

Pirmie divi nacionālisma aspekti ir nacionālisma ideoloģijas minimums, kas arī raksturo latviešu nacionālisma vēstures lielāko daļu. Arī trīsdesmit atjaunotās Latvijas gadus latviešu nacionālisti ir pamatā turpinājuši nacionālās pretestības kustības iesākto darbu cīņā pret PSRS okupācijas sekām un par latviešu tiesībām savā zemē. Taču ar to vairs nepietiek. Neomarksisms ir nostiprinājies daudzās izšķirīgās varas struktūrās un saplūdis ar Krievijas interesēm, radot jauna veida politisko fronti. Tajā krievvalodīgo jautājums iekļaujas plašākā “apspiesto”/ “apspiedēju” shēmā, kurā otrā loma ir atvēlēta latviešiem. Neomarksistu darbību raksturo antidemokrātisms – tautas vairākuma pašnoteikšanās tiesības viņi uzskata par traucēkli ideoloģiskam sabiedrības pārveidošanas projektam. Viņu politika turpina pirmā Latvijas neatkarības posma sociāldemokrātu veikto valsts sabotāžu – arī šie sociālisti bija nevis Latvijas interešu pārstāvji, bet gan “starptautisko interešu” (jeb PSRS) pārstāvji Latvijā. Neomarksisti ir mazākums mūsu kopumā nacionālkonservatīvajā sabiedrībā. Tomēr viņu ietekme ir neproporcionāli liela tieši sabiedrisko domu veidojošajās institūcijās, kas laika gaitā kopā ar imigrantu pieplūdumu var veidot jauno vairākumu – tieši tāpat, kā tas ir noticis pārējā Rietumu pasaulē. Kolīdz šis vairākums ir iegūts, nacionālo politisko spēku pretestība sabiedrību iznīcinošiem procesiem kļūst arvien sarežģītāka. Turklāt aiz šiem procesiem striķīšus rausta vēl plašākas varas struktūras – globālie finanšu, informatīvie un politiskie varas centri.

Jaunā ideoloģiskā pretstāve liek pārvērtēt nacionālistu līdzšinējo stratēģiju. Politika, kas vērsta pret latviešu etniskajām interesēm savā valstī, jau kādu laiku nav tikai “krievvalodīgo partiju” monopols – šo misiju ar daudz lielāku entuziasmu ir uzņēmušies jaunie kreisie. Viņu bīstamība ir lielāka nekā viņu priekšgājējiem, jo tā nav balstīta tikai ģeopolitiskā pozīcijā, bet revolucionārās subversijas īstenošanā, kas grauj tautas morāli, vērtību sistēmu, gribu un spēju aizstāvēt sevi un savu valsti ilgtermiņā. Šī lienošā okupācija un destrukcija caur masu imigrāciju, kultūras normu graušanu un indoktrināciju var notikt jau nodibinātas un juridiski nostiprinātas nacionālas valsts robežās. Tas, kas Latvijā jau notika PSRS okupācijas laikā, Rietumeiropā norisinās bez bruņota iebrukuma. Tas notiek tikai tāpēc, ka laicīgi netika aptvertas ideoloģiskās subversijas briesmas. Tāpēc tagad īpaši būtisks kļūst nacionālisma trešais – kontrrevolucionārais – aspekts.

Nacionāldemokrātisms kontrrevolucionārismu interpretē plašākā metafiziskā un vēsturiskā kontekstā. It visur pasaulē mēs varam novērot pretrunu starp radošo un destruktīvo principu. Dzīvība, ģimene, tauta un kultūra iemieso radošo principu, kamēr destruktīvo mēs pazīstam kā nāvi un entropiju. Politiskajā sfērā šie divi principi manifestējas kā organiskā un mehānistiskā sabiedrības koncepcija. Saskaņā ar organisko sabiedrības izpratni, kas ir raksturīga tradicionālajai kultūrai, atsevišķais cilvēks ir nesaraujami saistīts ar savu tautu – ar apkārtējiem cilvēkiem, ar saviem senčiem un nākajamām paaudzēm. Tā ir šī dzīvā kopiena, kas veido un paplašina viņa identitāti un kuras solidaritātē nav iespējama tā izolācija un ar izolāciju saistītās neskaitāmās sociālās problēmas, kas ir tik raksturīgas mūsdienu sabiedrībai. Organiskā sabiedrības izpratne vislabāk var pastāvēt nelielās lauku kopienās, kas bija galvenā kopdzīves forma laikmetā pirms industriālās revolūcijas.

Mehānistiskā sabiedrības koncepcija sabiedrību interpretē kā materiālu, ko var pārveidot pēc iepriekš iecerēta plāna. Šajā koncepcijā cilvēks netiek uzskatīts par iesakņotu būtni, bet gan par tikai ekonomisku faktoru, bet tauta un ģimene tiek uzskatīta par traucēkļiem utopijas celtniecībai.[1] Mehānistiskās sabiedrības koncepcijas uzvaras gājiens ir aizsācies reizē ar industriālo revolūciju, taču tā nav tās cēlonis. Kā novērojams ne-rietumu sabiedrībās, industrializācija un modernizācija nenozīmē tradicionālo vērtību bojājeju vai liberālisma pieņemšanu, tieši pretēji – šie procesi var notikt tradicionālo vērtību kontekstā un tradicionālo institūciju vadībā. Tikai Rietumu civilizācijā, kurā aizsākās industriālā revolūcija, tā notika vienlaikus ar visaptverošu politisku un morālu modernitātes revolūciju jeb, pareizāk sakot, trīs revolūcijas viļņiem.

Šo revolūciju cēloņi ir meklējami jau vēlajā viduslaiku posmā, kad Eiropas monarhijas zaudēja savu sākotnējo etnisko un demokrātisko raksturu, bet vēlāk mazināja arī ģilžu sistēmas nozīmi. Tādējādi, zaudējusi savu atbalsta bāzi un noslēgusies pati savā pasaulē, monarhija kļuva par savu kapraci. To izmantoja liberālā kontrelite, kas pret monarhiju vērsās ar savu demokrātijas interpretāciju. Ja klasiskās demokrātijas mērķis bija tiešā veidā paust tautas kopējo gribu, tad liberālo demokrātu darbības pamatmērķis bija ierobežot monarhu varu, lai dotu ceļu “indivīda brīvībai” (jeb kapitālismam – brīvai rīcībai ar naudu), neskatoties uz šīs “brīvības” izpausmju sabiedriskajām sekām. Asiņainās Franču revolūcijas terors bija spilgtākā epizode pirmajā modernitātes revolūcijā, taču liberālisma ideoloģijas fundamentālais bezmērķīgums to padarīja tikai par pārejas posmu uz nākamo – marksistisko revolūciju.

Pāreja no liberālā kapitālisma revolūcijas uz komunistisko notika likumsakarīgi. Liberālisms atbrīvoja ceļu tādam industrializācijas ceļam, ko neiegrožoja nekādi kopienas apsvērumi, to pamatojot ar privātīpašuma tiesību svētumu, kā arī brīvā tirgus pašregulācijas ideju. Taču kapitālisma pamatā nav privātīpašums, bet gan kapitāla un darbaspēka nošķiršana. Liberālās industriālās revolūcijas rezultātā privātīpašnieku īpatsvars samazinājās un ekonomika kļuva par kaut ko ārēju no parastā cilvēka dzīves – izzuda tas dzīves veselums, kas organiskajā sabiedrībā apvienoja mājsaimniecību ar ekonomiku un darbu ar īpašumu. Savukārt pārmērīgā urbanizācija radīja milzīgas atsvešinātu un ekspluatētu strādnieku masas jeb proletariātu, kuriem vairs nekas nepiederēja, izņemot savu darbaspēku. Tās bija šīs sociālās pārmaiņas, kas kļuva par augsni marksisma kustībai, kuras pasludinātais mērķis ir komunistiskas sabiedrības dibināšana – tādas sabiedrības, kurā privātīpašums nepastāv vispār. Tā vietā, lai novērstu īpašuma koncentrāciju un paplašinātu privātīpašnieku skaitu, marksisti šīs sociāli bīstamās tendences noved līdz galējām robežām. Marksisti ne tikai vēlas likvidēt privātīpašumu, nododot visu varu politiskai birokrātijai, bet arī likvidēt jebkādas civilizētas attiecības – sagraut ģimeni, tautu un visbeidzot pašu civilizāciju. Marksisma internacionālisms nav nekas cits kā pirmatnēja klejotāju mentalitāte – Rietumu kultūras virsslāņa sabrukums un atgriešanās pie tāda kultūras līmeņa, kāds pastāvēja pirms Rietumu civilizācijas dzimšanas. Šī primitīvisma pirmie vēstneši bija redzami jau Franču revolūcijas “dabiskā cilvēka” slavinātājos, taču marksisti šīs idejas pārvērš ideoloģiskā programmā un neslēpj, ka viņu utopija ir atgriešanās pie primitīvāka sabiedrības stāvokļa.

Ļeņins gan uzsvēra, ka pirms šīs utopijas būs nepieciešama “proletariāta diktatūra” – valsts varas izmantošana, lai apspiestu revolūcijas pretiniekus. Solītā utopija atkāpjas nākotnē, kura nekad nepienāk, taču tieši diktatūra vienmēr ir bijusi mērķis – primitīvais un diktatoriskais elements apvienojas anarhotirānijā. Tā ir kontrolēta entropija – iekšējs “nolīdzināšanas” process pret kultūras normām, sociālajām institūcijām, etniskajām atšķirībām – jebko, kas traucē “vienlīdzības” ideālam. Nepārtraukts terors, privātīpāšuma atņemšana, deportācijas, tradicionālās kultūras iznīcināšana un pārtautošana ir šīs diktatūras galvenās metodes. Ir jāpzinās, ka tradicionālās un organiskās kopienas attiecības Latvijā iznīcināja tieši PSRS politika – šis absolūti iznīcinošais okupācijas seku aspekts joprojām nav līdz galam apzināts.

PSRS sabrukums bija marksisma ideoloģijas šķietamā nāve, kas patiesībā slēpa šīs nāvīgās ideoloģijas renesansi. Neomarksisti strādnieku šķiras vietā ir atraduši jaunus revolūcijas aģentus, cīņas pret kapitālisma vietā izvēlējušies stratēģisku sadarbību ar globālo kapitālismu, bet tieša uzbrukuma vietā izvēlējušies iefiltrēšanās un sabiedriskās domas maiņas ceļu. Tā ir trešā modernitātes jeb postmodernā revolūcija, kas Rietumu civilizācijai uzstāda eksistenciālo “būt vai nebūt” jautājumu. Taču patiesībā izvēle nav starp “progresu” un “regresu”, bet gan starp evolucionāru attīstību, kas ņem vērā negrozāmos dabas un sabiedrības uzbūves pamatprincipus, un starp mehānistisko revolūciju, kas izpaužas kā utopiski sabiedrības pārveides projekti, kas šos pamatprincipus ignorē vai vēlas mainīt.

Kaut arī nacionālisma ideoloģija sākotnēji radās vienlaikus ar revolucionāro liberālismu kā pretestība monarhismam, tā laika gaitā no tā atdalījās un nostājās opozīcijā liberālisma galējībām. Šī nacionālisma attīstība ir likumsakarīga. Nacionālisma ideoloģija liberāli-demokrātiskās revolūcijas haosa vietā piedāvāja jaunu organiskās kopības apziņu, kas balstīta uz atbildības un pateicības attieksmi pret nāciju un tās vērtībām, tādējādi kļūstot par vienīgo ideoloģisko virzienu, kas var kalpot kā pamats Rietumu civilizācijas atjaunotnei modernās pasaules kontekstā. Taču nacionālisms, kas meklē kompromisa ceļu ar revolucionārajām ideoloģijām, nespēj piepildīt savu potenciālu un atrisināt modernitātes krīzes pamatcēloņus. Tāpēc nacionāldemokrātisms uzsver nacionālisma kontrrevolucionāros un reģeneratīvos aspektus. Taču nacionāldemokrātisms nav saistīts ar monarhistiskajām kontrrevolūcijas idejām, kas vēlas atgriezties noteiktā pagātnes periodā, neapzinoties monarhijas sabrukuma dziļākos cēloņus. Nacionāldemokrātisms nav reakcionārs, bet piedāvā alternatīvu – evolucionāru attīstības modeli, kas ir balstīts Rietumu kultūras vērtību nepārtrauktībā un sociālā solidaritātē. Vienlaicīgi nostājoties gan pret individuālisma, gan kolektīvisma pārmērībām, nacionāldemokrātisms paņem no pagātnes būtisko – nevis kādas kopdzīves formas, kas vairs nav atkārtojamas, bet gan organiskās sabiedrības kopības apziņu. Mēs sargājam liesmu, nevis pielūdzam pelnus! Tāpēc, ciktāl runa ir par konservatīvismu kā negrozāmo cilvēka un sabiedrības dabas principu atzīšanu un sargāšanu, nacionāldemokrātisms ir konservatīvs. Taču tas atsakās no konservatīvas stratēģijas jeb “revolūcijas ar ātruma ierobežojumiem”, kas de facto tiecas saglabāt iepriekšējos revolucionāro spēku sasniegumus pret jauniem revolūcijas viļņiem. Rietumeiropā un ASV šī stratēģija sevi ir parādījusi kā pilnīga nacionālkonservatīvo spēku izgāšanās, kas nemaina kopējo civilizācijas norieta trajektoriju, jo beidzas ar vienkārši lēnāku neomarksistu politikas pieņemšanu. Apturēt ideoloģiskās subversijas izraisīto morālo un sociālo sabrukumu ir iespējams tikai ar proaktīvu sociālo un politisko pārmaiņu radīšanas ceļu. 

Nacionālisma ideoloģijas un stratēģijas maiņas nepieciešamību nosaka arī pārmaiņas starptautiskajā pasaules kārtībā. Liberālo pasaules kārtību, kas pastāvēja pēc 1991. gada, nomaina civilizāciju kārtība. Šajā pārmaiņu posmā Rietumu civilizācija neomarksisma destruktīvo procesu rezultātā ir novājināta, kamēr islāma un Krievijas civilizāciju ietekme un agresija Rietumu telpā pieaug. Visā pasaulē atgriežas domāšana un rīcība nacionālisma, ģeopolitikas un civilizāciju jēdzienos. Mūsu uzdevums nav tikai reaģēt šiem procesiem, bet, iedziļinoties nacionālisma vēsturiskajā nozīmē, tos izmantot, lai realizētu tādu nacionālisma formu, kas nodrošinātu mūsu tautas pašnoteikšanās tiesību pilnu realizāciju un veicinātu Rietumu civilizācijas atjaunošanos. Vienlaikus mums ir jānoraida nacionālisma antidemokrātiskās formas – revolūcijas un kontrrevolūcijas sadursmē fašisms ir uzskatāms par hibrīd-ideoloģiju, kurā revolucionārais aspekts dominēja. Fašisma totalitārisms – sociālisms, ateisms, zinātnes kults un politiskā terora metodes – bija tiešā veidā pārņemts no marksisma mehānistiskās sabiedrības koncepcijas un nav uzskatāms par dabisku nacionālisma ideoloģijas elementu. Nacionāldemokrātisms ir uzticīgs organiskajai sabiedrības koncepcijai, kas ir totalitārisma pretstats. Nacionāldemokrātisms – tā ir nācijas vara pār savu valsti, kas tiek īstenota demokrātiskas pašorganizēšanās ceļā. Etniskais nacionālisms, ģimene un kopiena, demokrātiskā un ekonomiskā pašnoteikšanās ir mūsu nacionālisma pamati.

Mēs nesolām utopiju. Radošā un destruktīvā principa sadursmei nekad nav ilgstoša pozitīvā atrisinājuma, jo šī pasaule ir cīņas lauks pretēju spēku sadursmē. Mūsu brīvība pastāv izvēlē nostāties viena vai otra principa pusē – un šī cīņa ir jāizcīna ik dienu! Mūsu mierinājums pastāv faktā, uz ko mums norāda pati daba – organiskais princips, lai cik trausls arī šķistu, tomēr ir triumfējošais, jo tas iemieso augstāku Kārtību, kas vada un veido šo pasauli!


[1] Jurevičs, Pauls. Variācijas par moderno cilvēku. Esejas. Daugava, 1956., 40-41. lpp

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: