4. Tēze: Vienīgā ilgtspējīgā ārpolitiskā stratēģija mūsu reģionā ir jaunais Prometeisms – vēsturiskā Prometeisma politikas turpinājums 21. gadsimta apstākļos.

Vēsturiskā Prometeisma ideja attīstījās 20. gadsimta sākuma. Tās nozīmīgākie pārstāvji bija Polijas līderis Juzefs Pilsudskis (1867-1935), ukraiņu rakstnieks un politiskais līderis Jurijs Lipa (Yurii Lypa, 1900-1944) un latviešu ģenerālis Pēteris Radziņš.

Prometeisma pamatidejas bija:

  1. Cīņa pret Krievijas imperiālismu, atbalstot Centralās un Austrumu Eiropas nāciju pašnoteikšanos;
  2. Šo nāciju apvienošana Intermarium savienībā – Polijas-Lietuvas federācijas mantiniecē, kas ar līdzvērtīgu iedzīvotāju skaitu, resursiem un izdevīgu ģeopolitisko novietojumu nosargātu iegūto neatkarību pret revanšistisko padomju Krieviju un Vāciju;
  3. Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu sadarabības izšķirošā loma šādas savienības izveidei.

Pilsudska kļūda bija etniskā nacionālisma nenovērtēšana, kas izraisīja Polijas un Lietuvas konfliktu par Viļņu. Ģenerāļa Radziņa piedāvātais risinājums apvienot Latviju un Lietuvu kā Polijas partneri bija balstīts lietuviešu nacionālo centienu respektēšanā, lai veidotu plašāku valstu sadarbību. Diemžēl praksē risinājums starp Austrumeiropas valstīm tā arī netika atrasts, un pretrunas Polijas un Lietuvas starpā meistarīgi izmantoja PSRS, lai novērstu Intermarium alianses izveidošanos, bet 1939. un 1940. gadā tas noveda pie šo valstu neatkarības pilnīgas iznīcināšanas.

Mūsu vēsture māca, ka vienlaikus stipras Vācijas un Krievijas impērijas ir vissliktākais stāvoklis Intermarium tautu pastāvēšanas nodrošināšanai. Tikai šī varas līdzsvara izjaukšana varētu nodrošināt telpu, kurā tiktu nodrošināta Intermarium tautu eksistence un attīstība. Situācija pēc Pirmā pasaules kara bija vispiemērotākā Intermarium savienības izveidošanai, taču šis iespēju logs netika izmantots un noveda pie reģiona sadalīšanas, bet vēlāk pilnīgas PSRS okupācijas.

Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā radās jauns iespēju logs, kurā reģionam bija laiks apvienoties pret iespējamu Krievijas revanšismu. Taču arī šis tas tika izniekots – 1990. gados Rietumu valdošajās elitēs valdīja eiforija par “vēstures beigām” jeb liberālisma galīgo uzvaru. Šī “vēstures beigu” koncepcija bija izdevīga postkomunistiskajai Centrālās un Austrumu Eiropas valstu politiskajai elitei, kas saglabāja koruptīvās saiknes ar Krieviju, to dēvējot par “tilta veidošanu” starp Rietumiem un Austrumiem. Par spīti šim kontekstam kā sasniegums ir vērtējama gandrīz visa reģiona integrācija NATO, kas nodrošināja iespēju reģionam saglabāt savu politisko patstāvību kā Rietumu robežai pret Krievijas agresiju līdz ar Putina nākšanu pie varas 21. gadsimta sākumā. Šīs politiskās patstāvības ietvaros jaunā kontekstā sāka atdzimt ideja par Intermarium.

Intermarium idejas nesēji 21. gadsimtā ir vairāki politiskie un ekonomiskie projekti starp Centralās un Austrumeiropas valstīm – Višegradas savienība (kas ir izveidojusi arī kopīgu kaujas grupu ar Ukrainas karavīriem tās sastāvā), Trīs jūru iniciatīva, 16+1 iniciatīva un “Ļubļinas trijstūris”. Šo projektu intensifikāciju veicināja Krievijas uzbrukums Ukrainai, 2015. gada imigrācijas vilnis, kas sašķēla Eiropas Savienību (ES), arvien lielāka ES transformācija par ideoloģiski kreisu savienību, populistiskā jaunā nacionālisma fenomens Rietumos un baltkrievu tautas cīņa pret prokremlisko uzurpatoru Lukašenko. Tas ir konteksts, kurā ir arī dzimusi Jaunā Prometeisma ideja, kas redz Intermarium kā ietvaru nacionālisma laikmeta dzimšanai Rietumos, kas nodrošinātu Centrālās un Austrumeiropas valstu neatkarību gan no Kremļa imperiālistiem, gan Briseles ideologiem.

Intermarium tālākai integrācijai ir arī izaicinājumi – pastāvošie sadarbības projekti nav pietiekami jaudīgi formāti stratēģiskai lēmumu pieņemšanai un reālai interešu koordinācijai valstu starpā. Joprojām dominē tendence katrai valstij domāt par savām īstermiņa nacionālajām interesēm un pagātnes rētas joprojām kavē valstu savstarpējo sadarbību, ko Krievija izmanto pret mūsu visu ilgtermiņa nacionālajām interesēm. Taču Intermarium idejas spēks tikai augs, un tam ir objektīvi ģeopolitiskie faktori. ASV ekonomikas sarūkošie izmēri tai vairs neļauj būt klāt un būt dominējošai visās globālajās norisēs. Saskaņā ar Džona Mersheimera (John Mearsheimer) ofensīvā reālisma teoriju, starptautiskās sistēmas anarhiskā daba veicina lielvalstu tiekšanos kļūt par hegemoniem līdz punktam, kurā tas tiek apturēts – un neviens nemeklē varas līdzsvaru. Ģeopolitiski to praktizē “Paneiropeiskie” federālisti, kas arvien atklātāk izaicina ASV varu Eiropā un tiecas izveidot ciešāku sadarbību ar revizionistisko Krieviju, kas ir ASV galvenais ģeopolitiskais konkurents Eiropā. Tāpat arvien izteiktāka tendence ir veidot iekšējās koalīcijas jau pastāvošo starptautisko organizāciju ietvaros. Šajā kontekstā kā ģeostratēģiska neizbēgamība ir paredzama tālāka ASV tuvināšanās ar Intermarium politiski ietekmīgāko nāciju Poliju, kas kopā ar ASV atrodas opozīcijā Eiropas federālistu un Kremļa čekistu mēģinājumiem izveidot vienotu Eirāzijas bloku “no Vladivostokas līdz Lisabonai”.

Novērst “Eirāzijas” izveidi nav tikai ASV vai Polijas interesēs. Ja 20. gadsimtā Intermarium reģiona kopība nozīmēja kopīgu likteni cīņā par nacionālo pašnoteikšanos pret okupācijas spēku varām, tad 21. gadsimtā tā iegūst plašāku nozīmi. Par spīti naivu Rietumeiropas un ASV nacionālistu fantāzijām par Krieviju kā “balto/kristīgās civilizācijas glābēju”, tās nostiprināšanās tuvina katastrofai visu Rietumu civilizāciju. “Eirāzijas” projekta īstenošanās nozīmētu Eiropas nāciju identitātes iznīcināšanu ar neomarksisma politikas realizāciju un tam sekojošu tautu “sakausēšanu” vienotā ģeopolitiskajā blokā. Praktiski gan šis ģeopolitiskais bloks ilgstoši nevarētu pastāvēt un, ņemot vērā Rietumeiropas un Krievijas demogrāfiskās tendences, kalpotu vienīgi par augsni islāma civilizācijas izplatībai pār teju pusi no pasaules.

Mums kā latviešu nacionālistiem ir arī atbildība pret Rietumu civilizāciju kopumā. Par realitāti kļūst multipolāra pasaule, kurā Rietumu institūcijas jāpārveido par instrumentiem mūsu civilizācijas aizstāvībai. Nav proeiropeiskāku nacionālistu kā Baltijas nacionālisti – tuvums Krievijai liek daudz vairāk novērtēt, ko nozīmē piederība Rietumu civilizācijas telpai un tās institūcijām. Tāpēc mums ir īpaši sāpīgi, kad, piesedzoties ar Eiropas vārdu, tiek uzspiesta ideoloģija, kas iznīcina tās pamatus. Baltijas nacionālisti vienmēr būs tie, kas meklēs reformu ceļu Eiropas Savienības ietvaros, taču tas nevar būt atkarīgs tikai no mūsu gribas. Ideoloģiskā agresija no Briseles arvien vairāk atsvešina tās valstis, kuras pieturas pie sākotnējās ES idejas – nacionālu valstu savienības idejas. Šo atsvešinātību veicina ne tikai ideoloģiskie kultūrkari, bet arī ģeopolitisko interešu pretrunas.

ES līdervalsts Vācija arvien vairāk atsakās no Frīdriha Naumana (1860-1919) “Viduseiropas” līderes koncepcijas, tā vietā orientējoties uz Krieviju. Tāpēc, kamēr Eiropa faktiski nav vienota, Intermarium valstu attiecības ar pārējo Eiropu ir jābūvē no reālisma pozīcijām. Tāpat idejas par visas Eiropas “nacionālistu internacionāli” nav praktiskas, kamēr notiek Vācijas un Francijas tuvināšanās Krievijai uz Centrālās un Austrumeiropas interešu rēķina. Krievijas intereses Eiropā ir nesavienojamas ar Polijas un Ukrainas pastāvēšanu kā neatkarīgām valstīm, taču bez tām nepastāv alternatīvi Eiropas attīstības scenāriji.

Arvien pieaugošu citu civilizāciju agresijas apstākļos Intermarium reģiona nozīme Eiropā augs. Ģeopolitiķis Džordžs Frīdmens paredz, ka Intermarium valstu koalīcija ap 2040. gadu kļūs par nozīmīgu spēlētāju Eiropā.[1] Frīdmens uzsver, ka šīs koalīcijas kodolā ir jābūt Polijai. Taču ne mazāk svarīga ir Ukraina. Polijas un Ukrainas apvienotais demogrāfiskais (80 miljonu iedzīvotāju) un ekonomiskais potenciāls, kā arī ģeogrāfiskais izvietojums tās padara par Intermarium savienības pamatu un līdzvērtīgu spēku Vācijai un Krievijai. Kā līdzsvarojošs spēks – Latvijas un Lietuvas savienība, Latvijai esot starpniekam Lietuvas un Polijas attiecībās, bet abām kopā uzņemoties starpnieka lomu starp Poliju un Ukrainu.No ģeostratēģiskā viedokļa īpaši būtiski būtu piesaistīt arī Baltkrieviju, kuras vēsture ir cieši saistīta ar baltu kultūru un Polijas-Lietuvas federāciju un kuras dalība šādā savienībā novērstu faktisko Baltijas valstu izolāciju. Plašākā mērogā situācija ir jāanalizē pēc ģeopolitiskā šaha dēlīša principa. Vācijai orientējoties uz Krieviju, Intermarium stratēģiskais partneris ir NATO spēcīgākā valsts – ASV. Intermarium ideja saskan ar “sanitārā kordona” ģeopolitsko koncepciju Vācijas un Krievijas atdalīšanai pēc 1. pasaules kara. Kamēr vien ASV ģeopolitisko loģiku neaizvietos kādi ideoloģiski apsvērumi, to interesēs būs stiprināt Intermarium patstavību.

Topošajā civilizāciju pasaulē Intermarium izveidosies kā viena no reģionālajām lielvarām, kuras pamatā ir kopīga civilizācijas identitāte. Bet vai Intermarium var būt jaunas Eiropas Savienības aizsākums? Ir divi attīstības ceļi šādai iespējai: 1) Intermarium kā ES alternatīvas izveide, tajā iesaistot citas Eiropas valstis; 2) ES reformēšana atbilstoši Eiropas nāciju interesēm, Intermarium valstīm darbojoties kā iekšējai opozīcijai pret neomarksistu eliti. Taču vispareizāk būtu abus scenārijus īstenot vienlaicīgi – gan nostiprinot Intermarium, gan arī cīnoties par ietekmi ES institūcijās. Mēs nevaram paredzēt ES ilgtspēju, kā arī sekas Francijas un Vācijas orientācijai uz Krieviju. Šī brīža tendences ir negatīvas kā mums, tā pašai Eiropai. Bet mēs varam rīkoties saskaņā ar mūsu interesēm un mūsu izpratni par to, ko nozīmē mūsu piederība Eiropas kultūrai. Vēl vairāk – sevis aizstāvība ir pienākums, kuru uzliek atbildība mūsu senču un nākamo paaudžu priekšā.

ES institūcijas, ko pārvalda sevi atražojoša birokrātija, kas ir pārņemta ar apziņu par savu neaizstājamību un ideoloģisko misiju, ir jāreformē, vadoties pēc sekojošiem principiem:

  1. Patiesais eiropeiskums ir nevis šīs birokrātiskās elites de facto antieiropeiskā ideoloģija, bet gan pašu Eiropas nāciju vērtību kopums, kuru aizstāvībai un attīstīšanai ir jābūt apvienotās Eiropas pamatmisijai;
  2. Eiropas birokrātijas vietā, kas vēlas centralizēt savu varu un kontrolēt ikvienu eiropiešu dzīves aspektu, uzsvars jāliek uz nacionālo valstu savstarpējo sadarbību;
  3. Investīciju politika jāveido nevis ar uzsvaru uz infrastruktūras projektiem, bet gan ieguldot cilvēkresursos – vietējo kopienu atbalstam, algu palielināšanai, izglītībai un demogrāfijas atbalstam.

Šāda apvienotā Eiropa balstītos dabiskās, visiem saprotamās vērtībās, kuru ieviešana neprasa agresīvu iebiedēšanas propagandu, kā tas ir bijis ES gadījumā. Eiropas potenciālam ir vienkārši jāļauj no jauna atraisīties. Intermarium ir jaunā Eiropas sirds ar ekonomisko, ģeogrāfisko un demogrāfisko potenciālu ne tikai nosargāt Centrālās un Austrumu Eiropas tautu eksistenci, bet arī caur Eiropas reformu aizsākt jaunu ēru Rietumu civilizācijas attīstībā.  

Šādas idejas īstenošanās patiesībā ir atkarīga pamatā no viena faktora – jaunas politiskās elites, kas spētu saskatīt mūsu reģiona kopīgās intereses un misiju Rietumu civilizācijā, kā arī ar šo ideju aizraut plašāku sabiedrību.

Jaunā paaudze, kas ir brīva no komunisma mantojuma un postkomunistiskās elites ekonomiskajām saiknēm ar Krieviju, būs tā, kas veidos šo nākotni. Taču ir nepieciešama apvienojošā ideja. Mūsu talantīgā tauta ir pārāk bieži kalpojusi par materiālu citu tautu izaugsmei un svešu impēriju mērķiem. Mēs esam izšķieduši savus dzīvos spēkus svešām idejām tā, it kā tie mums būtu bezgalīgi. Pietiks – mums beidzot ir jāiet pašiem savs ceļš! Vietā ir Edvarta Virzas vārdi, kas rakstīti pirms gadsimta: “(..) mēs ar visu savu jauno Latvijas republiku tiksim bez žēlastības noslaucīti no zemes virsas, ja mums neizdodas organizēt varu pretī tām naidīgajām varām, kuras mūs ielenc. Pirmā kārtā mums jābūt varai pašai par sevi.”[2] Lai tas tā būtu, mums ir ne tikai jādomā par ģeopolitiskajām varas attiecībām, bet arī jāformulē apvienojoša ideja. Šī ideja ir nacionāldemokrātisms.


[1] Geopolitical futures: The Road to 2040: Your Crystal Ball into the Future, George Friedman. Skatīts: https://geopoliticalfutures.com/the-world-in-2040/

[2] Virza, Edvarts. Jauno valstu savienība. No: Edvarts Virza. Raksti 2. sējums. Sast. Anda Kubuliņa, Apgāds “Zinātne”, 2008., 253. lpp

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: