3. Tēze: Rietumu civilizācijas pamats ir indoeiropiešu kultūra, kas visvairāk ir saglabājusies baltu tautās. Baltu tautas – latvieši un lietuvieši – ir jāapvieno, lai mēs kļūtu spēcīgāki un palīdzētu atjaunoties visai mūsu civilizācijai.

Rietumu civilizācijas pamatā ir indoeiropiešu kultūra, kas pasauli interpretē hierarhiski. [1] Reliģiskā līmenī tā ir ideja par Dievu, kas simboliski saistās ar debesīm (Kārtību) pretstatā zemei vai pazemei (pirmatnējam Haosam). Šī reliģiskā hierarhija kalpoja par pamatu indoeiropiešu sabiedrību organizācijai pēc analoģijas ar cilvēka ķermeni, kurā prāts valda pār vitalitāti un miesu – pastāvēja Priesteru, Karavīru un Ražotāju kārtas. Priesteri atbildēja par kopienas attiecībām ar Dievu, Karavīri bija organizēti kara draudzēs, kas dzīvoja pēc saviem iekšējiem goda un lojalitātes likumiem. Ražotāju kārta, kas sastāvēja no zemkopjiem, lopkopjiem un amatniekiem, atbildēja par kopienas ekonomisko dzīvi.[2] Indoeiropiešu ciltīm izplešoties, tās visur ieviesa šo trīsdaļīgo hierarhiju. Tur, kur ienākušās ciltis bija mazākumā attiecībā pret pakļautajiem iedzīvotājiem, kā Indijā vai Spartā, izveidojās strikta kastu sistēma, kurā iekarotie atradās zemākajā hierarhijas līmenī. Tikmēr baltu cilšu zemēs šī hierarhija bija daudz elastīgāka un nekalpoja kā citu etnosu apspiešanas līdzeklis. Tam pamatā bija ne tikai fakts, ka šī zeme bija mežonīgāka un mazāk apdzīvota nekā citur Eiropā, bet arī arheoloģiskās un ģenētiskās norādes par to, ka indoeiropeiskā/baltiskā kultūra šeit ir nevis ienākusi, bet gan attīstījusies no akmens laikmeta kultūrām uz vietas.[3]

Indoeiropieši ir vietsēži – to politisko iekārtu vēsturiski ir raksturojusi organizēšanās ap tēvzemi. Kā vietsēžu kultūrai indoeiropiešiem ir raksturīga spēcīga etniskā apziņa, ko var secināt arī pēc rekonstruētās indoeiropiešu pirmvalodas un dažādām folkloras liecībām. Ne tikai sabiedriskās attiecības, bet arī reliģija tika interpretēta kā paplašinātas ģimenes attiecības, kurā noteicošā bija tēva līnija – indoeiropiešu Dievs nav abstrakts metafizisks princips, bet gan Tēvs. Šo attiecību ietvaros attīstījās monogāmas ģimenes attiecības, privātīpašuma apziņa un jau augstāk minētā hierarhija.  

Ciešā saistībā ar etnisko apziņu indoeiropiešu sabiedrībās attīstījās arī pirmatnējā demokrātija. Kad pirmo indoeiropiešu ģimeņu atvases veidoja savas ģimenes saimniecības, tad šī sākotnējā saime sazarojās dzimtās, bet tās, paplašinoties savā skaitā, pēc vairākām paaudzēm izauga par ciltīm. Cilts bija pirmo valstu pamats, kuru “konstitūcija” balstījās uz ģimeņu galvu sapulču lēmumiem. Laikos, kad ciltis karoja ar kaimiņu ciltīm, daudzie cilts atzari sapulcējās un no ģimeņu galvām izraudzījās visdrosmīgāko un spējīgāko karavīru – tā no pirmatnējās demokrātija izauga klasiskā aristokrātija jeb labāko vara. Tādējādi valdieks nāca no pašas cilts un, lai varētu aizstāvēt tās intereses, kā suverēns nepakļāvās pārējām kārtām. Indoeiropiešu demokrātiju veicināja personas brīvības apziņa, kas izauga no vietsēžu dzīves stila – brīvība, kas  organiski saistīta ar tautas kopējo labumu. Tas indoeiropiešu kultūras atšķir no Austrumu kultūrām, kur atsevišķai personībai nav politiskās nozīmes.

Mūsu civilizācija ir attīstījusies vismaz divos lielos vēsturiskajos ciklos, veidojot attīstības spirāli, kurā šie trīs indoeiropiešu kultūras pamatelementi ir tikuši nostiprināti. Pirmais posms bija klasiskā Rietumu, jeb grieķu-romiešu civilizācija, kas pilnveidoja demokrātisko ideju, 5.g.s. p.m.ē. izveidojot klasisko demokrātiju, kurā ikviens pilsonis tiešās balsošanas ceļā varēja piedalīties valsts lēmumu pieņemšanā. Tomēr pati grieķu pasaule bija politiski sašķelta un teju pašiznīcinājās savstarpējos karos. Romas impērija kalpoja kā stabilizējošs faktors un pārejas posms uz kristīgo Rietumu civilizāciju, kas attīstīja Romas impērijas militāro, administratīvo un filozofisko tradīciju, kā arī nostiprināja dabiskā likuma, likuma varas un monogāmā ģimenes modeļa vērtības kā Rietumu kultūras mugurkaulu. Ekonomiskajā jomā kristīgās civilizācijas nopelns bija trīsdaļīgās hierarhijas pilnveidošana ar korporatīvās, jeb ģilžu ekonomiskās sistēmas palīdzību, kas balstījās uz grupu tiesībām un pārstāvniecību. Šīs hierarhijas augšgalā bija monarhs, kurš sākotnēji bija arī savas cilts priekšstāvis.

Šī dabiskā sociālā evolūcija tika pārtraukta līdz ar monarhijas krīzi un ekonomisko interešu atsvabināšanos no atbildības pret sabiedrības kopējo labumu. Izcēlās ideoloģiskā cīņa, kuras simboliskais aizsākums ir Franču revolūcija. Ideoloģiskā cīņa pārvērtās iznīcinošos savstarpējos karos laika posmā starp 1914. un 1945. gadu, eiropiešiem, līdzīgi senajiem grieķiem, zaudējot savu globālo ietekmi. Tikmēr ideoloģiskās subversijas rezultātā arī ASV sāk zaudēt savu globālo dominanci, ko tā bija iemantojusi pēc 1945. gada, vienlaikus pastiprinoties revanšismam no ne-Rietumu civilizācijām. No zaudētas globālās ietekmes līdz ietekmes zaudēšanai pašu zemēs – lejupslīde, kas klasiskajā Rietumu civilizācijā noritēja gandrīz piecus gadsimtus, šobrīd notiek mūsu acu priekšā. Marksistu uzbrukumi visa veida hierarhijām – valsts un nācijas idejām, ģimenei, tradicionālajai reliģijai un privātīpašumam ir uzbrukums Rietumu civilizācijas pamatiem! Tā rezultāts ir Rietumu civilizācijas vērtību erozija, kas draud novest pie pilnīga Rietumu sabiedrības sabrukuma un tai sekojošas iekļaušanas citu civilizāciju ietekmes sfērās jau mūsu paaudzes laikā!

Taču mūsu tautai ir īpaša misija – aizsākt jaunu Rietumu civilizācijas posmu! Latviešu filozofs Pauls Jurevičs (1891-1981) ir rakstījis: “jaunās tautas ir tās vietas Eiropas kultūrā, no kurām, varbūt, varētu sākties tās dzīves atjaunošana, izeju meklēšana no tā labirinta vai strupceļa, kurā tagad šī kultūra nonākusi”.[4] Mēs esam viena no šīm jaunajām tautām, kas apdzīvo plašo reģionu starp Vāciju un Krieviju. Mūsu identitāšu stiprināšana nav vajadzīga tikai mums pašiem – tas ir ceļš uz Rietumu atdzimšanu. Jurevičs īpaši uzsvēra, ka latviešiem piemīt jaunas kultūras vitalitāte, taisnīguma izjūta un ideālisms, kas mūs atšķir no Rietumeiropas vecajām kultūrām. Protams, gadsimta laikā daudz kas ir mainījies. Masu kultūras iespaidā mēs strauji “novecojam” un savā centībā tikt līdzi Rietumu “modernumam” zaudējam savu unikalitāti. Taču mums arvien būtu jāatgriežas pie idejas par mūsu pašu interesēm un misiju. Savukārt šī misija nav paveicama, mums paliekot vieniem. Mūsu misija ir baltu tautu misija, kas ir paveicama kopā ar brāļiem lietuviešiem.

Panbaltisms ir tieksme pēc sākotnējās ideālās kopības – tas ir radošs un kultūru attīstošs spēks, kas, savienojot pagātni ar nākotni, nes sevī milzīgu potenciālu.[5] Panbaltisma ideja, kaut arī mūsdienās teju pilnībā aizmirsta, savulaik dzima kopā ar latviešu nacionālismu. Atis Kronvalds (1837-1875) jau 19. gadsimta vidū iestājās par patriotismu, “kas sniedzas pāri visām latvju tautas ciltīm: pār kurzemniekiem, vidzemniekiem, inflantiešiem un leišiem”.[6] Viņš raksta: “Mūsu tēvuzeme nesniedzas tiktāl vien, cik tālu tagadējie latvieši mīt. Viss tas zemes plašums, kuru jau mūsu tēvu sviedri un asinis apslacījuši, pirms vēlāki laiki to saskaldīja sīkās daļās, ir mūsu tēvzeme.”[7] Lietuvieši viņam bija tāds pats latviešu tautas turpinājums kā, piemēram, latgaļi. Dzejnieks Rainis rakstīja: “Tās sīkās ciltis nāk no lielas mātes! Tie leiši, zemieši, tie tālie prūši, – Tie radus kūri, latvji, zemgaļi, Tās ciltis augšējā un lejas galā, Tie kopu pulki lieli lielai mātei.”[8] Panbaltisma idejas pauda lietuviešu politiskais darbinieks Jons Šļupas (1861-1944), kurš saskatīja Latvijas-Lietuvas valsts savienības projektu kā ziemeļu konfederācijas kodolu.[9] Mums būtu jāatzīst, ka 1918. gadā mūsu nacionālisma sākotnējie mērķi tika piepildīti tikai daļēji! To apzinājās arī latviešu vēsturnieks un nacionālistu aktīvists Jūlijs Bračs (1909-1984), kurš pirmajā Latvijas neatkarības posmā un vēlāk trimdā vadīja latviešu-lietuviešu vienības organizāciju.

Diemžēl pirmajā neatkarības posmā panbaltisma idejas neguva atzinību politiskajās aprindās, kas bija viens no galvenajiem cēloņiem vēlākajai neatkarības zaudēšanai. Ir jāsaprot, ka Latvijas un Lietuvas apvienošanai ir ģeopolitiskās drošības nozīme. Mūsu vēsturē vismaz tūkstošgadi ir divi nemainīgi ģeopolitiskie faktori – 1) nemitīgs spiediens no Austrumu varas; 2) nepieciešamība veidot alianses ar spēcīgākām valstīm, lai novērstu mūsu zemes pakļaušanu. Jau slāvu ekspansijas laikā, sākot ar 5. gadsimtu, balti zaudēja lielāko daļu savas teritorijas. Sākot ar 13. gadsimtu, baltu ciltis gāja divus apvienošanās ceļus, lai noturētos pret draudu no austrumiem. Ciltis tuvāk Baltijas jūras krastam tika ierautas konfliktā ar vācu ienācējiem, daļai no ciltīm izvēloties sadarbības ceļu ar vāciešiem un izveidojot Livonijas konfederāciju. Mums uz šo periodu jāspēj paraudzīties objektīvi. Livonijas konfederācija bija latviešu etnoģenēzes bāze un veids, kā tolaik saglabāt savus dzīvos spēkus. 1502. gadā Smoļinas kaujā mestra Pletenberga vadībā Livonijas karaspēks ar latviešu un igauņu karapulkiem apturēja Maskavijas izplešanos Eiropā – tādējādi latvieši izvairījās no citu austrumbaltu tautu likteņa, kas palika aiz Zilupes robežām. Atšķirīgs bija Lietuvas attīstības ceļš, kurai bija laiks apvienoties savu valdnieku vadībā, kļūstot par Eiropas lielvalsti. Lietuvas vēsturisko lomu nevar pārvērtēt – izdzenot mongoļus no Kijevas 1363. gadā, tā nosargāja rutēņu tautas jeb mūsdienu ukraiņus un baltkrievus no asimilēšanas mongoļu pārvaldītajā Krievijā. Taču arī Lietuva viena pati nespēja stāties pretī visiem draudiem, un tika izveidota Polijas-Lietuvas federācija, kas bija ievērojams ģeopolitisks spēlētājs no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Šī federācija sargāja visu Rietumu civilizāciju – gan pret Maskavijas ordām, gan no turkiem.

Tomēr gan Livonijā, gan Polijas-Lietuvas federācijā baltu tautas ilgtermiņā zaudēja savu ietekmi. To stāvoklis īpaši pasliktinājās pēc šo teritoriju nonākšanas Krievijas impērijas sastāvā. Šo laikmetu mācība vēsta, ka uz etniska kompromisa veidotas valstis nav ilgtspējīgas. Ja vēsture būtu attīstījusies citādāk, Lietuvas ķēniņi būtu iekļāvuši savā valstī arī mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojušās baltu ciltis, izveidojot spēcīgu lielvalsti, kas nodrošinātu gan baltu tautu ģeopolitisko drošību, gan etniskās intereses. Taču šādas valsts izveide tolaik nebija iespējama.

Kad 1918. gadā izveidojās neatkarīgas Lietuvas un Latvijas valstis, Neatkarības kara atbrīvošanās kauju vadītājs ģenerālis Pēteris Radziņš (1880-1930) lieliski izprata panbaltisma ģeopolitisko aspektu. Viņš rakstīja: “Latvijas-Lietuvas savienība sastādītu diezgan ievērojamu politisku spēku – kopsumma ap 5 miljonu iedzīvotāju un lielu teritorijas platību. Katra starptautiska sarežģījuma gadījumā šis spēks būtu jūtams un citas valstis ar to rēķinātos daudz vairāk nekā tagad.”[10] Ģenerālis Radziņš arī saskatīja šādas savienības nozīmi plašākas Baltijas-Melnās jūras, jeb Intermarium savienības izveidē – Latvija būtu kā vidutājs starp Poliju un Lietuvu, atrisinot pretrunas, kuras PSRS izmantoja reģiona šķelšanai un pakļaušanai.[11] Arī lietuviešu dzejnieks, filozofs un diplomāts Oskars Milošs (1877-1939) paredzēja iespējamus ģeopolitiskos izaicinājumus gan no vācu, gan padomju Krievijas revanšisma, tāpēc aicināja veidot ģeopolitisku barjeru starp divām lielvarām no jaundibinātajām valstīm. Viena no šīm barjerām būtu Latvijas un Lietuvas savienība.[12]

Panbaltisma ģeopolitiskais aspekts raksturo mūsu intereses, savukārt kulturālais – misiju. Šīs misijas nozīmība pastāv faktā, ka baltu tautas ir nevis viens no indoeiropiešu tautu atzariem, bet gan celms un saknes. Lietuviešu valoda ir vistuvākā indoeiropiešu pirmvalodai. Valoda nosaka mūsu domāšanas veidu, domāšanas veids nosaka kultūru, bet kultūra – civilizāciju. Indoeiropiešu pirmdzimtene ir meklējama seno baltu apdzīvotajās teritorijās, no kurām tie vēlāk izpletās visā Eirāzijā. Indoeiropiešu valodu attīstība ir vērtējama kā dialektu turpinājums, kad sākotnēji plašā teritorijā izplatītā baltu-indoeiropiešu pirmvaloda sadalījās dažādos dialektos, kas ilgākā laika posmā noveda pie jaunu indoeiropiešu atzaru veidošanās. Tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijās nošķirtībā no dažādām tautu staigāšanām un impēriju cīņām saglabājās sākotnējā indoeiropiešu kultūra.

Ja mēs esam Rietumu civilizācijas avots, tad mums nav akli jāatdarina visas “progresīvās” tendences no ārvalstīm, bet gan jāiesakņojas dziļāk savā būtībā, lai citi varētu mācīties no mums. Baltu kultūra ir Rietumiem tikpat nozīmīga kā seno grieķu un romiešu civilizācija – tās atradās indoeiropeiskās kultūras lejtecē, kuras avots nāca no mūsu senčiem. Šī iesakņošanās un savas identitātes paplašināšana ir iespējama – Latvijai un Lietuvai ir jāizveido savienība! Mums nav ko zaudēt – latviešus un lietuviešus šķir gadsimti, taču vieno kopīgas saknes tūkstošgadēs. Šāda savienība nenozīmētu mehānisku abu tautu sapludināšanu, bet gan politisku sadarbību, paturot visplašākās autonomijas tiesības katrai no tautām.

Ir pienācis laiks panbaltisma idejas īstenošanai! Tā nav nejaušība, ka baltu tautas par spīti visiem iebrucējiem un apspiedējiem ir saglabājušas unikālo indoeiropiešu kultūras mantojumu cauri gadu tūkstošiem un stāvējušas sardzē par visu Rietumu kultūru pret invāzijām no austrumiem. Tajā ir saskatāma kāda augstāka spēka darbība un misija, kas mums ir likta par svētu mantojumu un pienākumu. Tūkstošiem mūsu tautiešu paaudžu paaudzēs ir atdevuši savas dzīvības par šo svēto pienākumu un šīs cīņas karogu ielikušas mūsu rokās.

Latvijas-Lietuvas jeb Baltu savienība veidotu jaunas Baltijas-Melnās jūras tautu savienības kultūras kodolu, kas atgrieztu visu Rietumu civilizāciju pie savām saknēm un dotu tai jaunu enerģiju nākotnes attīstībai. Visciešākās attiecības Baltu savienībai jāveido arī ar Igauniju, ko ar Latviju vieno 700 gadu ilga kopīga politiskā vēsture Livonijas konfederācijā, kā arī ar pārslāvoto baltkrievu nāciju, kuras saknes ir baltu kultūrā. Plašākā mērogā šie soļi ir daļa no jaunas Prometeisma politikas, kurā nozīmīga ģeopolitiskā loma ir Polijai un Ukrainai.


[1] Tā ir spēcīgi ietekmējusi arī somugru tautas, kuras tādējādi iekļaujas Rietumu kultūras telpā.

[2] Augļotāji, kas guva savu labumu nevis no ražošanas vai starpniecības, bet gan no parādsaistību attiecību veidošanas, no šīs hierarhijas bija izslēgti – jebkura tradicionālā kultūra ir centusies šo parādību ierobežot kā sabiedrībai kaitīgu.

[3] The genomic ancestry of the Scandinavian Battle Axe Culture people and their relation to the broader Corded Ware horizon. Skatīts: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6790770/

Akmens laikmets Latvijas teritorijā. Skatīts: https://enciklopedija.lv/skirklis/4433-akmens-laikmets-Latvijas-teritorij%C4%81

[4] Jurevičs, Pauls. Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946., 213. lpp

[5] Muktupāvels, Valdis. Par dažiem mūsdienu folkloristikas un tās robežzinātņu jautājumiem: atskatoties uz savas zinātniskās darbības 25 gadiem. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2012. gads 66. sējums 1./2. numurs, 88. lpp. Skatīts: http://www.lza.lv/LZA_VestisA/66_1-2/7_Valdis%20Muktupavels.pdf?fbclid=IwAR2_9hMjB_OaX8DHS2cH7FSxinNruhcRe8skj33fj5cXs_avfDTcFPITn5k

[6] Baumanis, A. Kronvaldu Atis. Dzīve. Darbu izlase. Rīga, 1938. 395. lpp

[7] Goba, Alfrēds. Kronvalda rakstu izlase. Militārās literatūras apgādes fonda izdevums, 1937., 147. lpp

[8] Rainis. Indulis un Ārija. Skatīts: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/IndAr/2cel.htm

[9] Virza, Edvarts. Revue Baltique. No: Edvarts Virza. Raksti. 2. sējums. Sast. Kubuliņa, Anda, “Zinātne”, 2008.g.., 140.lpp

[10] Radziņš, Pēteris Voldemārs. Latvija un Lietuva. No: Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums. Comp. Purviņš, Agris. Ģenerāļa Radziņa biedrība, 2016, 579. lpp

[11] Turpat…, 578

[12] Virza, Edvarts. Revue Baltique. No: Edvarts Virza. Raksti. 2. sējums. Sast. Kubuliņa, Anda, “Zinātne”, 2008.g.., 140.lpp

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: