2. Tēze: Rietumu un Austrumu civilizāciju sadursme ir vēstures centrālā ass.

Vēstures virzītājspēks ir civilizāciju mijiedarbība un sadursme. Paskatoties uz Rietumu civilizācijas vēsturi plašākā mērogā, varam atrast vienu nemainīgu vadmotīvu – tā ir Rietumu sadursme ar iebrucēju no Austrumiem.

“Vēstures tēvs” Hērodots (484-425. p.kr.), aprakstot grieķu un persiešu karus, bija pirmais, kurš konstatēja, ka tā ir plašāka mēroga sadursme starp fundamentāli atšķirīgām politiskajām kultūrām. Tā bija sadursme starp tautisko brīvību un kolektīvisko tirāniju. Grieķi cīnījās ne tikai par savām pilsētvalstīm, bet par Rietumu civilizācijas nākotni. Pēc gadsimta Aleksandrs Lielais pārgāja uzbrukumā, izplešot Rietumu civilizāciju līdz pat Centrālāzijai un Indijas pierobežai. Aleksandra misiju turpināja Romas impērija, kura visu savu pastāvēšanas izcīnīja eksistenciālu cīņu pret atdzimušo persiešu impēriju Partu. Līdz ar Romas impērijas pievēršanos kristietībai Rietumu civilizācija ieguva kopīgu pamatu apvienojošai kultūrtelpai, kas vēlāk iekļāva visu Eiropu. Tikmēr islāma civilizācijas ekspansija bija Rietumu un Austrumu sadursmes turpinājums, kas pagrieza vēstures virzienu Rietumiem nelabvēlīgā virzienā. Kārļa Martela (688-741) vadītā izšķirošā kauja pie Puatjē (732), Spānijas rekonkista (8-15.g.s.), Maltas ordeņa varonīgā pretestība (1565) un Polijas-Lietuvas karaļa Jana III Sobieska vadītā kauja pie Vīnes (1683) bija izšķirošie vēstures brīži, kuri ļāva izdzīvot Rietumu civilizācijai tās dzimtenē – Eiropā, kamēr Rietumu kultūras ietekme Austrumos gandrīz pilnībā izzuda līdz ar Bizantijas impērijas krišanu 15. gadsimtā. Visās šajās kaujās eiropieši bija skaitliskā mazākumā, taču viņus stiprināja apziņa par savas kultūras ideālu unikalitāti pretstatā iebrucēja vērtību sistēmai. Kādi ideāli ir mūsdienu t.s. “eiropeiskajiem” politiķiem? Vai viņi būtu gatavi to dēļ ziedot kaut daļu savu komforta, nerunājot nemaz par savu dzīvību, kā uz to bija spējīgi mūsu senči? Ideja, ka mūsu nākotni nodrošinās nevis vērtības, bet gan tehnoloģisko spēju pārsvars (kuru Rietumnieki jau lielā mērā ir zaudējuši), ir naiva, un vēsturē tai nav precedentu.

Šī senā cīņa starp Rietumiem un Austrumiem ir norisinājusies arī pie mūsu robežām.  Mongoļu un vēlāk Maskavijas civilizācijas uzbrukumi Eiropai vienmēr ir saistījušies ar fundamentālu vērtību sadursmi – brīvās un savā tēvzemē iesakņotās Eiropas zemkopju kultūras pret austrumu klejotājiem, kurus vada misija izplest savas robežas tik tālu, cik iespējams. Šķietami etniski tuvā slāviskā un kristīgā tauta aiz Zilupes patiesībā ir cita civilizācija, kas neatzīst ne atsevišķās personības vērtību, ne likuma varu, ne nacionālās pašnoteikšanās principu. Vēsturiski tās ir bijušas Baltijas tautas, kas ir stājušās pirmajās frontes līnijās pretī iebrucējam no šīs svešās Maskavijas civilizācijas, sākotnēji savienībā ar vāciešiem Livonijas konfederācijā un savienībā ar poļiem Polijas-Lietuvas lielvalstī. 20. gadsimtā šī cīņa transformējās karā pret boļševisma kolektīvismu, ko Krievija izmantoja kā jaunu ieroci tās senajā konfliktā ar Rietumu civilizāciju. Karš pret boļševismu Baltijā, Polijas brīnumainā uzvara pie Varšavas 1920. gadā, leģionāru cīņas 2. pasaules karā, nacionālo partizānu karš līdz pat 1950. gadu otrajai pusei, bet vēlāk nacionālā pretestības kustība, kas beigās palīdzēja sagraut PSRS no iekšpuses – mūsu svētā cīņa nekad nav apstājusies!

21. gadsimtā tas ir neomarksisms, kas, nojaucot Rietumu valstu robežas un graujot Rietumu kultūras pamatvērtības, grauj mūsu civilizāciju no iekšienes. Tikmēr ne-Rietumu civilizācijas audzē savu kultūras pašapziņu un ekonomisko potenciālu, tiecoties samazināt Rietumu civilizācijas ietekmi. Šajā cīņā tādas lielvaras kā Krievija izmanto imigrāciju kā hibrīdkara ieroci pret Rietumiem.

Krievijas civilizācijas ģeopolitisko dominances ideju sauc par eirāzismu. Eirāzisma projekts nozīmē tās iespiešanos Eiropā, tāpēc Eiropas nācijas vispirms ir jānovājina, jāsašķeļ un jāpārvērš viegli pakļaujamās masās. Nacionālas valstis vienmēr ir bijis šķērslis imperiālismam. Neomarksisma ideoloģiskā subversija, kas novājina Eiropas imūnsistēmu – tās nāciju gribu un spēju sevi aizstāvēt– atbrīvo ceļu Krievijas eirāziskajam imperiālismam. Tas ir jaunais “ledlauzis”[1] Krievijas stratēģijā pret Eiropu. Krievija veicina imigrāciju gan atbalstot ANO migrācijas paktu[2], gan arī veicinot bēgļu plūsmas no Sīrijas ar savām militārajām akcijām un veidojot jaunus imigrācijas ceļus, kas caur Norvēģiju vai Latvijas Austrumu robežu ved uz pārējo Eiropu. Neomarksisma multikulturālās idejas Krievijai arī noder, īsenojot savu “tautiešu politiku” bijušajās PSRS valstīs. Saskaņā ar krievu politikas zinātnieka Sergeja Karaganova doktrīnu Krievija īsteno savas intereses šajās valstīs ar krievvalodīgo kopienu palīdzību, izmantojot tās kā ietekmes sviras ekonomiskajos un politiskajos jautājumos. Krievija šīs kopienas cenšas uzturēt pašpietiekamas, veicinot divvalodību. To savukārt var nodrošināt, izmantojot Rietumu kreiso liberāļu naivumu jautājumos par “minoritāšu tiesībām”. Tā ar dažādu Eiropas komisāru rokām tiek bruģēts ceļš uz Krievijas impērijas atjaunošanu. Tikmēr pati Krievija joprojām ir tautu cietums, kas savā despotiskajā ietekmes sfērā patur tuvējās valstis, kā Baltkrieviju un Armēniju, bet iekšēji turpina pārkrievot neskaitāmas etniskās grupas. Savukārt par baltu tautām Krievijā, tajā skaitā par divdesmit tūkstošiem latgaļu, kas pēc neatkarības kara palika aiz Latvijas robežām, ir izzudušas gandrīz visas pēdas. Tas parāda, cik nežēlīga ir mūsu tautas ilgākā cīņa – teju pusotras tūkstošgades ilga baltu izspiešana un asimilācija no to zemēm.

Tātad – Krievijas paplašināšanās programma ietver Eiropas vājināšanu un dezintegrāciju ar neomarksisma ideoloģijas palīdzību no vienas puses, un, no otras puses, spēcīgu valsts varu, savu līderu personības kultu, “tautiešu” diasporas identitātes stiprināšanu un gatavību pielietot vardarbību, lai panāktu savus mērķus.

Uzbrukums no ārpuses ir sekas civilizācijas iekšējam vājumam. Tā tas ir noticis ar neskaitāmām citām kultūrām cilvēces vēsturē. Krievijas agresija pret Ukrainu ir piemērs tam, kā, izmantojot Eiropas vājumu, Rietumu telpā ienāk agresors no ārpuses. Piepildās amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona (1927-2008) paredzējumi – notiek civilizāciju sadursme, kas nozīmē konfliktus uz civilizāciju robežām. Taču, ja Austrumeiropā šī robeža ir nosakāma, tad Rietumeiropā masu imigrācijas rezultātā šī robeža ir izplūdusi, un sadursme notiek lielpilsētu ielās.

Radikālie islāmisti visas “neticīgo” teritorijas uzskata par kara zonu un visas sekulārās valdības – par neleģitīmām. Rietumu neomarksisti atsakās atzīt, ka neskaitāmie terorakti un teroraktu mēģinājumi no vienas reliģijas pārstāvju puses ir partizānu karš pret Rietumu civilizāciju. Šī vienpusēji pieteiktā kara avangardā ir “Islāma valsts”, kas ir sava veida globālisma modelis. Islāms principā nepieņem nacionālu valstu robežas. Tā ideāls vienmēr ir bijis kalifāts – globāla vara, kurā reliģiskā un sekulārā sfēra nav nodalīta. Sākot ar 20. gadsimtu, islāma pasaulē notika asiņaina cīņa starp arābu nacionālistiem, kas gribēja valdīt nacionālās valstīs pēc Eiropas parauga, un islāmistiem, kas kā savu misiju redzēja atbrīvošanos no Rietumu uzspiestajiem politiskajiem modeļiem un kalifāta izveidi. Islāmistu karotāju vadībā šobrīd Tuvie Austrumi atbrīvojas no Rietumu ietekmes un Vestfālenes nacionālo valstu sistēmas – postkoloniālo arābu valstu sabrukums ir prelūdija tam, kas var sagaidīt multikulturālo Rietumeiropu.

Islāms izplešas tur, kur tas nesastopas ar nekāda veida garīgo pretestību. Neomarksisms, kas spēj piedāvāt tikai garīgu un sociālu haosu, padara Eiropu nespējīgus asimilēt citas kultūras. Jaunās paaudzes musulmaņi labprāt noraida atomizēto Rietumu patērētāju sabiedrību ar tās pseidovērtībām un dodas karot “Islāma valsts” rindās.[3] Rietumu nācijām ir jāpārvar neomarksisms, pirms tas pārvērš Rietumu kultūru drupās, uz kurām savu nākotni būvēs citas civilizācijas! Semjuels Hantingtona ir rakstījis, ka Rietumu līderu atbildība ir nevis censties pārveidot citas civilizācijas, bet gan aizsargāt un atjaunot Rietumu civilizācijas unikālās īpašības.[4] Citiem vārdiem sakot – Rietumiem nav ar saviem bumbvedējiem jāmēģina iemācīt musulmaņiem demokrātijas principus, bet gan jāatrisina morālā krīze pašu zemēs.

Kreisais liberālisms, jeb neomarksisms ir akls – tas ir iznīcinošs spēks, kas ar saukļiem par labāku nākotni sagrauj Rietumu civilizācijas struktūras, paverot ceļu Austrumu despotisma dominancei.

Mūsu atbilde – Rietumu atjaunotne! Tā ir iespējama, ja Rietumi ne tikai saglabās klasiskās vērtības, bet arī kā varens koks iesakņosies dziļāk šo vērtību pirmavotā. Šis pirmavots – indoeiropiešu kultūra – vislabāk ir saglabājies baltu tautās.


[1] Krievu rakstnieks un bijušais PSRS militārās izlūkošanas dienesta virsnieks Viktors Suvorovs par “ledlauzi” sauca nacistisko Vāciju, ko PSRS izmantoja savām interesēm, lai “atbrīvotu” un pārņemtu savā kontrolē Eiropu.

[2] ANO migrācijas pakts visus imigrantus pasludina par vēlamiem un ielaižamiem valstī, kā arī paredz imigrācijas kritikas cenzūru.

[3] 2015. gadā vairāk britu musulmaņu cīnījās ISIS sastāvā nekā britu bruņotajos spēkos: Murray, Douglas. The Strange death of Europe, Bloomsbury Continuum, 2017., P. 313

[4] Hantingtons, Semjuels. Civilizāciju sadursme. Pasaules kārtības pārveide. Rīga, Jumava, 2012. g., 318. lpp

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: