1. Tēze: Latvija ir neatņemama Rietumu civilizācijas sastāvdaļa – civilizācijas, kas atrodas savā lejupslīdē. Šī lejupslīdes cēlonis ir marksistu ideoloģiskā subversija.

Rietumu lejupslīde izpaužas visās sabiedriskās dzīves jomās – morālajā, ekonomiskajā, institūciju, demogrāfiskajā/imigrācijas dimensijā. Tieši lejupslīdes demogrāfiskā dimensija ir visizšķirošākā. Eiropieši izmirst – dzimstības rādītāji ir kritiski turpmākai Eiropas pastāvēšanai. Līdzīgi citām civilizācijām pagātnē arī Rietumi pieredz imigrācijas vilni. Taču, ja Romas impērijas beigu posmā tās kultūru aizstāja radniecīgo indoeiropiešu cilšu pieplūdums, tad šobrīd Eiropā imigrantu plūsmas pamatā nāk no islāma valstīm – no civilizācijas ar fundamentāli atšķirīgiem priekštatiem par sabiedrības pārvaldi, kas vēsturiski vairākkārt ir apdraudējusi Rietumu civilizācijas eksistenci. Civilizācija var pārciest daudz ko, taču ne tās radītāju bojāeju. Jau šobrīd imigrācija rada milzīgus drošības riskus eiropiešiem – ziņas par organizētām izvarotāju grupām un līdz šim nepieredzētiem vardarbīgiem uzbrukumiem ir kļuvušas par ikdienu.

Eiropas pamatiedzīvotāju īpatsvars Rietumeiropas valstīs sarūk straujāk nekā tas notika ar latviešiem Latvijas teritorijā drūmākajos komunistu okupācijas gados.[1] Tik straujas etniskās izmaiņas vienmēr ir saistījušās ar lieliem satricinājumiem tautu un valstu dzīvē. Tumši mākoņi sāk savilkties arī ap mūsu zemi. 2015. gada mēģinājums Latvijai uzspiest t.s. “bēgļu kvotas” un tūkstošiem imigrantu–“studentu” Rīgas ielās ir aizsākums jaunam kolonizācijas vilnim mūsu tautai, kura joprojām nav atkopusies no PSRS gadu etniskās politikas postošajām sekām.

Lejupslīde, kuru mēs vērojam, ir vadīts ideoloģiskās subversijas process – cīņa pret Rietumu civilizāciju. Šo procesu savulaik ir precīzi aprakstījis uz Rietumiem pārbēgušais VDK aģents Jurijs Bezmenovs (1939-1993).[2] Saskaņā ar Bezmenova sacīto, 85% VDK resursu operācijām ārvalstīs tika veltīti suvbversijas procesam ar mērķi iznīcināt ienaidnieka valsti bez tieša iebrukuma. Subversijas procesa laikā tiek izmanīta ienaidnieka apziņa tā, lai tas neredzētu draudu savā priekšā.

Ideoloģiskās subversijas četri soļi ir: 1) Demoralizācija. Vienas paaudzes laikā tiek izmainīta cilvēku attieksme pret reliģiju, degradēta izglītības sistēma, tradicionālās kopienas attiecības tiek pilnībā aizstātas ar birokrātu vadītu “labklājības valsti”, tiek diskreditēta policija un armija, bet leģitimizēta noziedzība. Tas ir apvērsums vērtībās, kurā izšķiroša loma ir mediju un akadēmiskās vides ietekmei uz jauno paaudzi; 2) Pēc demoralizācijas seko destabilizācija, kuras laikā tiek pastiprinātas pretrunas starp dažādām sabiedrības grupām; 3) Tad seko krīze jeb revolucionāra varas maiņa, kuras laikā valsts institūcijas aizstāj jauni pārvaldes orgāni (“padomes”, “autonomās zonas” u.tml.).; 4) Visbeidzot – “normalizācija”, jeb komunisma ieviešana ar pilsoņu kara (no iekšpuses) vai militāras invāzijas (no ārpuses) palīdzību. Šajā fāzē arī tiek likvidēti iepriekšējie revolucionāri, kas vairs nav nepieciešami jaunajai varai.

Marksistu infiltrācijai Rietumos ir vairāk nekā gadsimtu sena vēsture, taču 21. gadsimta sākumā dažādie marksistu strāvojumi ir pilnībā saplūduši jaunā boļševisma variācijā – neomarksismā. Neomarksisma pamatā ir: 1) Iefiltrēšanās stratēģija, pamatā koncentrējoties uz sabiedrisko domu veidojošājām institūcijām – medijiem, izglītības institūcijām, kā arī politiskajām organizācijām, kas tradicionāli nav bijušas komunistiskas; 2) Sabiedriskās domas izmainīšana, tādējādi netiešā ceļā rosinot politiskās pārmaiņas, jeb metapolitiskais process; 3) Postmodernisma filozofija un Frankfurtes skolas marksisma idejas, kas tradicionālo marksisma šķiru cīņu pārinterpretēja kā plašāku “apspiedēju” un “apspiesto” problēmu. Tādējādi marksisti konservatīvo strādnieku šķiru kā revolūcijas aģentu aizvietoja ar etniskajām un seksuālajām minoritātēm.

Marksisms pašreformēšanās ceļā atguva otro elpu – to vairs neierobežoja vecās marksisma teorijas acīmredzamās izgāšanās un taktiskie ierobežojumi. Tagad proletariātu ir iespējams importēt no trešās pasaules vai arī konstruēt pēc pilnīgi mākslīgām seksuālo identitāšu kategorijām. Postmodernais neomarksisms noliedz patiesības kategoriju kā tādu un atzīst tikai varu. Dažādās “apspiesto” grupas ir tikai līdzeklis revolūcijas mērķiem – revolūcijas pret Rietumu civilizāciju, kuru neomarksisti atklāti identificē kā savu uzbrukuma mērķi. Šī revolūcija viņiem attaisno visus līdzekļus – tajā skaitā visa veida pataloģiju un noziedzības (tajā skaitā pedofīlijas) normalizāciju. Tas ir ļaunums ar ko nedrīkst ielaisties politiskos kompromisos!

Neomarksisma indoktrinācija ir daudz efektīvāka par veco komunismu, jo tā vienkārši netiek uztverta kā tāda. Šai ideoloģijai ir grūti uzbrukt, jo tā maskējas un savas dogmas pasniedz kā jauna veida morāle, jeb “politkorektums”. Ir vienkārši “labi” būt “apspiesto” pusē un nosodīt visa veida “apspiedējus” – “rasistus”, “seksistus”, “homofobus”, “transfobus” un pārējos. Un tas arī ir vienkārši, jo neuzliek nekādu pienākumu domāt par šo dogmu atbilstību realitātei, ne arī atvērt vēstures grāmatas sadaļu par citiem “labu nodomu cilvēkiem” komunistiskajos režīmos. 2015. gada “bēgļu krīze” Eiropā un 2020. gada nemieri ASV ir jāskata ideoloģiskās subversijas kontekstā kā pāreja no demoralizācijas uz destabilizācijas fāzi.[3] Zīmīgi, ka lielākā daļa “aktīvistu” nemaz neaptver tās varas attiecības, kurās viņi ir iesaistīti, un metodes, ar kurām tie tiek manipulēti.

PSRS un vēlāk Krievija vienmēr ir bijusi ideoloģiskās subversijas placdarms. Tas, protams, nenozīmē aktīvu čekistu iejaukšanos ikvienā destruktīvajā norisē. Čekas metode ir refleksīvā kontrole, kuras laikā tiek ietekmēts upura lēmumu pieņemšanas process, lai tas pieņemtu šķietami neatkarīgu lēmumu, kas ir vēlamais čekai. Meklējot analoģijas ar cīņas sportu, pret upuri tiek izmantota viņa paša kustības un inerce, viņu apgāžot ar pavisam neliela spēka pielietošanu. Rietumos pastāvošās iekšējās pretrunas tiek pastiprinātas un meistarīgi iekļautas subversijas procesā, virzot Rietumu sabiedrību uz krīzi. Morālās un etniskās vides izmainīšana ir krīzes priekšnosacījums.

Marksisms nav nekas cits kā Trojas zirgs svešu civilizāciju ietekmes izplešanai. 20. gadsimtā PSRS aizsāktā ideoloģiskā subversija šobrīd darbojas kā pašierosinošs destruktīvais process. 21. gadsimtā čekista Putina vadītā Krievija šī procesa sekas vienkārši manipulē ar refleksīvās kontroles metodēm. To papildina t.s. “Gerasimova doktrīna”, saskaņā ar kuru kara būtība ir savas gribas uzspiešana un pretinieka gribas vājināšana, kas ir jāpanāk ne tikai ar militāriem līdzekļiem, bet arī ar ekonomiskiem, diplomātiskiem, kultūras u.c. paņēmieniem. Karš Krievijai ir normāls un pastāvīgs – tas notiek nemitīgi un jau šobrīd. Ideoloģiskā subversija ir šī kara sastāvdaļa. Turklāt Krievija postmodernajā pasaulē jūtas kā zivs ūdenī. Kremļa ideologa Vladislava Surkova vadībā Krievija ir kļuvusi par postmodernu tirāniju bez jebkādām vērtībām, izņemot maksimālu savas varas izplešanu. Krievija meistarīgi manipulē procesus morāli dezorientētajos Rietumos, kas nemitīgi apšauba savas vērtības, identitāti un tiesības uz eksistenci. Tas ļauj Krievijai agresīvi īstenot savas intereses, izmantojot dažādos Rietumu ideoloģiskos strāvojumus un ekonomiskās interešu grupas savā labā.

Tā rezultātā ideoloģisko subversiju lielā mērā sponsorē pašu Rietumu finanšu kapitālistu aprindas, kuras redz savu izdevīgumu sabiedrības demoralizācijā un nāciju iznīcināšanā. Neomarksisma un finanšu kapitālisma saplūšana ir viena no pārsteidzošākajām parādībām 21. gadsimtā, taču tā ir arī likumsakarīga. Kapitālisma brīvā tirgus fāze, kuru raksturoja plaša privātīpašuma izplatība un augsta sociālā mobilitāte, ir faktiski noslēgusies. Transnacionālās korporācijas, kas ir saplūdušas ar valsts varu, pēc savas būtības nemaz ļoti neatšķiras no sociālistiskajiem režīmiem, kurā valsts vara ir saplūdusi ar sabiedrības ekonomisko dzīvi. Kā vieniem, tā otriem nacionālās valstis un mazie uzņēmēji ir šķērslis “progresam”. Starptautiskās institūcijas, “respektablās” kreiso nevalstiskās organizācijas, “pētnieciskie žurnālisti” un “eksperti” ir šī “progresīvisma” ietekmes instrumenti, kamēr tādi kreiso radikāļu grupējumi kā “Antifa” kalpo kā šī “progresīvisma” ielas pagarinājums.

“Antifa” un citas kreiso organizācijas labprāt pieņem savu bagāto sponsoru naudu, jo tas sakrīt ar neomarksisma lielo stratēģiju, kas ir aprakstīta “21. gadsimta komunisma manifestā” (komunista Slavoja Žižeka raksturojums) Empire – nevis pretoties globalizācijai, bet to paātrināt un izmantot komunisma ieviešanai visas pasaules mērogā.[4] Kapitālisms komunistiem ir nepieciešamais ļaunums. Līdzīgās domās par kreisajiem aktīvistiem ir globālistu elite, kas pulcējas Bilderbergas grupas un Davosas foruma sanāksmēs. Kurš ir kura “noderīgais idiots”? Tie ir finanšu kapitālisti, kas nav spējīgi saskatīt nākamos ideoloģiskās subversijas soļus – kā Krievijas boļševiku līderis Ļeņins reiz ir teicis: “kapitālisti ir gatavi pārdot mums virvi, ar kuru mēs viņus pakārsim”. Kremļa propaganda, kas Krieviju parāda kā alternatīvu šiem procesiem, ir tikai tikai taktisks manevrs. Kremlis nevis piedāvā risinājumu Rietumiem, bet gan tiem uzbrūk jaunā veidā. 1991. gadā gāja bojā tikai noteikta komunisma valstiskā forma – VDK, kas jau sen bija iefiltrējusies Rietumu institūcijās, patiesībā komunismu restartēja, aizsākot tā globālo fāzi.

Mēs nevaram izvēlēties to, vai šis Kremļa uzbrukums notiek vai nē. To jau ir izvēlējies pretinieks. Mūsu izvēle pastāv atbildē uz šo izaicinājumu. Šī problēma nevar atrisināties pati no sevis – tā ir jāaptur, pirms tā ierauj bezdibenī arī mūsu tautu! Mums vēl ir iespēja nosargāt savas ģimenes, savu tautu un valsti, kā arī rādīt ceļu citām Rietumu nācijām ceļu uz atdzimšanu! Tā nav tikai cīņa par vērtībām vai idejām. Nacionālisma misija nav tikai valodas un kultūras sargāšana.Tāpēc nacionāldemokrātisms pieprasa arī noteiktu sabiedrības organizācijas modeli, kurā tiktu atjaunotas tās kopienas attiecības, kas nodrošina cilvēka brīvību un pašcieņu – balstītas plašā privātīpašuma izplatībā, spēcīgās ģimenēs un kopienās, un solidārā valsts iekārtā, kuras pamatuzdevums ir tautas interešu sargāšana.

Mums nav provinciāli jāseko mūsdienu Rietumu pseidovērtībām, kas patiesībā ir daļa no cīņas pret Rietumu kultūru, bet gan ir jābūt uzticīgiem mūsu identitātei, vēsturiskajai pieredzei un misijai – būt barjerai pret ekspansiju no Austrumiem un būt tiem, kas novērsīs Rietumu krīzi!


[1] Eglājs, Ritvars. Eiropiešu nākotnes izredzes. Skatīts: https://www.la.lv/eiropiesu-nakotnes-izredzes

[2] Tomas Schuman (Yuri Bezmenov) L.A. 1983 https://www.youtube.com/watch?v=cj0Id3BLFco&list=PL1606F4098DBB079A

[3] Dienvidāfrikas eiropiešu izcelsmes fermeru traģiskais liktenis kalpo kā piemērs tam, ko nozīmē zaudēt cīņā pret ideoloģisko subversiju. Tagad šī pati cīņa notiek visā Rietumu pasaulē.

[4] Hardt, Michael, Negri, Antonio. Empire. London, Harvard University Press, 2000., Pp. 206.-207.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: